Neveiksme komunikācijā ar sabiedrību
Valdība saskarās ar sarežģītu situāciju, un ar daudz ko netiek galā, tā ir arī citās valstīs. Situāciju sabiedrībā Nils Sakss Konstantinovs salīdzina ar ģimeni, kurā audzina bērnu – vēlas labu, bet nespēj to sasniegt, ja kas neizdodas, tad izmanto sodu sistēmu.
Ekonomiski sliktāk nodrošinātā sabiedrības daļa šo laiku pārdzīvo smagāk. Ir viegli teikt – palieciet mēnesi mājās, bet grūti to izdarīt, ja cilvēki atrodas smagā ekonomiskā situācijā. Sabiedrību sadusmo, ja pamāca tie, kuri nav šajā grūtajā situācijā.
Lēmumus pieņem un komunikācijā piedalās cilvēki, kurus Covid-19 skar vismazāk, – viņi strādā no mājām, saņem algu.
Runājot par ierobežojumu neievērošanu, psihoterapijas speciālists akcentē, ka vēlme pretoties ir dabiska, jo nevienam nepatīk, ja ierobežo. Speciālists piesauc līdzību ar pusaudžiem, kam nepatīk aizliegumi, bet pusaudžiem aizliegumi labi funkcionē, ja tos saprot. Tāpat ar pieaugušajiem – tiklīdz saprot ierobežojumu jēgu, tā pretošanās beidzas.
Cilvēkiem ir dabiska tendence fokusēties uz to, kas tuvumā. Tie, kas strādā pirmajās frontes līnijās un redz smagus slimniekus, situāciju redz kopumā citādi, bet attiecībā uz Covid-19 sabiedrībai jāiedod plašāks redzējums.
“Mēs nevaram izturēt panikas stāvokli ilgi, tas palīdz īsu brīdi. Svarīgi, protams, apzināties reālās briesmas.”
Biedēšana cilvēka “sapurināšanai” palīdz pāris reizes, ne ilglaicīgi. Dodot vēstījumu – cik viss ir bīstami, izraisa stresu sabiedrībā. Biedēšana reti dod rezultātus, uzskata Nils Sakss Konstantīnovs. Tāpat – jāsaprot prioritāri, kas sabiedrību šobrīd apdraud visvairāk.
Pusaudžu centrā veica pētījumu, kas atklāja, ka Covid-19 laiks varētu būt trauma pusaudžu un jauniešu dzīvē.
Vismazāk šo grupu ietekmē pats vīruss, bet šī grupa no pandēmijas cieš visvairāk, šķiet, tam būs ļoti nopietnas sekas.
Daudz atkarīgs no mūsu individuālās pretestības spējas, jo ar traumām katrs tiek galā citādi. Būs sabiedrības daļas, kurām būs pamatīgas sekas no pandēmijas, pauž psihoterapijas speciālists.
Ģimenes ietekme uz bērnu
Lūgts raksturot Nacionālās apvienības (NA) ierosinājumu Satversmē labot 110. pantu, nosakot, ka ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti, Nils Sakss Konstantīnovs atbild, ka nav drošs, ka šī ir cīņa par ģimeni – “lielā daļā tas ir stāsts par sabiedrības nedrošību, par valsts un iedzīvotāju nākotni, un saprotami, jo dzīvojam laikā, kurā iedzīvotāju skaits samazinās, cilvēki aizbrauc. Tā ir depresīva un trauksmaina sajūta.”
Būtu savādi dzīvot sabiedrībā, kur būtu vienots redzējums. Slikti, ka starp pretējām grupām neveidojas sarunas un viedokļu apmaiņa. Grupas nerisina lietas, bet pauž par savu pozīciju – piederību vienai vai otrai viedokļu grupai.
Iespējams, lielu daļu sabiedrības satrauc, ka viendzimuma ģimenes varētu adoptēt bērnus, tie ir konkrēti jautājumi, par kuriem runāt. Nav nekas labāks bērna dzīvē, kā augt gādīgā ģimenē, “kā speciālists saskaros ar situāciju, ka tas ir ideālisms, Latvijā 50% ģimeņu tā nav. Labi saglabāt ideālismu un redzēt realitātes, tad pieņemt lēmumu, kā rīkoties.”
Ir maz informācijas, kas saistās ar viendzimuma pāriem un bērnu audzināšanu. Tāpat ir vērtību jautājumi, uz kuriem nevar atbildēt no datu un pētījumu viedokļa.
Nevienam nav pareizās atbildes, kā audzināt bērnu, jāatceras, ka mums arī ir tendence visu dramatizēt. Vēsture rāda, ka cilvēkiem ir dabiskas spējas saprast, kas bērnam nāk par labu.
Nespējam vienmēr novērtēt, kādas sekas uz bērna psihi atstāj mūsu darbības. Vecāki kādās situācijās saka – “Es arī tam gāju cauri…” jāatceras, ka cilvēki ir dažādi un viņu uztvere ir dažāda. Jāpatur prātā fakts, ka Latvijā ir viens no lielākajiem pašnāvību skaitiem pasaulē pusaudžu vidū.
Palīdzības iespējas pusaudžiem Latvijā ir nevienlīdzīgas – dažos reģionos tā ir, citos ne. Tomēr pie speciālistiem vecākiem jāvēršas tad, ja ģimene un ģimenes atbalsta loks nevar tikt galā ar problēmām.
