Pārcentība nerodas pati no sevis, skaidroja Artūrs Miksons, – tā izveidojas lēnā garā dzīves laikā. To var pamanīt visdažādākajās dzīves situācijās, piemēram, kad mājās jāuzņem ciemiņi, darbā jāveic kāds uzdevums un arī veidā, kā tiek rīkotas kāzas.
Artūrs Miksons pauda, ka vecāki bērnu pārcentību var pamanīt un lēnām arī novērst, palīdzot skolas laikā tikt galā ar kaunu, vainas izjūtu, bailēm, nevis padarot šīs izjūtas lielākas. Viņš atklāja, ka lielākas šīs izjūtas tiek padarītas, ja bērnam izstāsta, ka kāda specifiska atzīme neatbilst noteiktiem standartiem, ka, ja kaut kā ne tā mācīsies, tad dzīvē neko nesasniegs un neizdarīs – "tā ir pilnīgi falša realitāte, ko mēs viņiem uzbūvējam, " skaidroja psihoterapeits.
"Jo agrīnāk tā [pārcentība] ir sākta spiest virsū bērnam, ka tev ir obligāti jāizdara šis un tas, un tas, un mazāk ir spējas tikt galā ar kaunu, vainas izjūtu, bailēm, bet tieši pretēji – ir jāizvairās no viņām. Tas ir modelis, kurš ilgtermiņā labi nestrādā – izvairīšanās no sajūtām kā tādām, un pārcentība ir viena no tām,"
pauda Artūrs Miksons.
Tāpat viņš norādīja, ka vecākiem ir jāiemācās kļūdīties. "Ja mēs laicīgi saprotam, ka kļūdas ir, tās ir iespējamas, un mēs drīzāk nevis izvairāmies no tām, bet paši kaut kur arī tās pieļaujam un palīdzam saprast bērniem, kas notiek, ja viņi tās pieļauj, tad šajā brīdī mēs šo pārcentību jau mazinām. Kamdēļ? Tāpēc, ka tev nav jādzenas pēc perfektās dzīves, kur šo kaut vai trīs sajūtu nav, vēl jo vairāk – pieliksim vēl klāt kaut kādas dusmas, kaut kādu neapmierinājumu. Tātad mēs drīzāk radām viņiem vidi, kur viņi spēj ar šīm izjūtām tikt galā, nevis izvairās no tām, " Artūrs Miksons skaidroja.
Psihoterapeits atklāja, ka vēl vairāk bērniem pārcentību var radīt tajās ģimenēs, kur nevis vecāki bērniem centību uzspiež, bet tieši pretēji – mājās ir vecāku nesaskaņas, likstas, milzīga spriedze, kas bērnu ietekmē, – viņš uz to reaģē, to jūt un kaut kā grib justies labāk. Bieži vien tas notiek, cenšoties sevi pierādīt kādā citā jomā – pulciņā vai skolā, cenšoties vecākus iepriecināt, parādīt, ka viņiem sanāk, lai vecākiem ir par vienu iemeslu mazāk, kur kāda grūtsirdība tiek radīta.
Artūrs Miksons pauda, ka labākajā gadījumā pārcentība izveidosies cilvēkam, kurš vienkārši ir centīgs, uzņēmīgs, vienmēr visu labi darbā izdara, mājās visu cenšas utt., taču problēma ir, ka pārcentībā ir grūti selekcionēt, ko darīt un ko ne, jo jādara ir viss.
"Otra lieta, kas būtu laicīgi vecākiem jāiemācās un arī saviem bērniem jāiemāca, ka tas ir normāli – ne tikai kļūdīties, bet ka pilnīgi visu vienlaicīgi paspēt nevar, tāpat no kaut kādām nelielām lietām būs jāatsakās kaut kādā brīdī. Bet, ja vienmēr ir šis spiediens, ka viss ir jāizdara, visu var paspēt, visu var izdarīt, tad atkal tiek radīta tāda sava veida falša, neīsta realitāte, kurai diemžēl bērns tic," norādīja Artūrs Miksons.
"Un trešā lieta – mēģinām virzīties vairāk uz sabiedrību un attiecībām, kur mēs esam vairāk kopā, nevis darām kaut kādas lietas tāpēc, ka tas ir pareizi un to vajag, un mēs zinām, kā būs nākotnē trīs soļus uz priekšu. Mēs ļoti bieži nezinām. Bet drīzāk palīdzam šajā kopābūšanā ar tām izjūtām tikt galā, nevis radīt pasauli, radīt vidi, radīt attiecības, kurās mēs vienmēr cenšamies izvairīties no tām. Jo tas diemžēl ir tas, uz ko sabiedrība šobrīd iet, – mēs mēģinām radīt vidi, kur nav dusmu, nav kauna, nav baiļu, nav greizsirdības, nav skaudības, nav skumju, nav bēdu. Bet tā nav īstenība, tā nav dzīve. Dzīvē visas šīs sajūtas ir," pauda Artūrs Miksons.
"Cenšamies kaut kur tikt galā, lēnā garā saskarties ar savām kļūdām, mēģinām vairāk būt kopā, nevis tikai domāt, kas ir pareizi, un mēģinām tām izjūtām mazliet tuvoties; ja nu pašiem nesanāk, tam ir domāti speciālisti, pie kuriem var vērsties," viņš norādīja.
