ĪSUMĀ:
- Ministrs: Savstarpējās neiecietības līmenis ir ārkārtīgi augsts, un problēmas ir aktuālas visā veselības aprūpē.
- Psiholoģe: Atkārtojas mudinājums: "dzemdēt ātrāk"; "dabūt to bērnu ārā", bet dzemdētājas emocionālās un fiziskās vajadzības atstumtas nost.
- Vecmāte: Sieviete ir emocionāli atvērta un sagaida komunikāciju tieši ar sevi un par sevi, nevis domā par to, kāda smaga dežūra bijusi viņas ārstei.
- Visā pasaulē viena trešdaļa sieviešu uzskata, ka viņu dzemdības bijušas traumatiskas, liecina pētījumi.
- Veselības ministrija plāno nodrošināt personālam apmācības par pacientu tiesību ievērošanu modernā izpratnē.
Problēma, kā norādīja biedrības "My First Year Too" rīkotajā diskusijā sanākušie eksperti, ir tā, ka runa par vardarbību dzemdībās nav atraujama no savstarpējo attiecību problēmām arī citās nozarēs – ne tikai veselības aprūpē, ne tikai dzemdībās.
Daudzu sieviešu dzemdību stāstos, kas šonedēļ publicēti arī LSM.lv, izskanējuši skarbi un nepārprotami emocionāli vēstījumi par to, kā sievietes jutušās, laižot pasaulē mazuli. Tikmēr par emocionālu vardarbību dzemdību aprūpē Veselības inspekcija līdz šim saņēmusi tikai vienu iesniegumu, vēsta veselības ministrs.
Necieņa un vardarbība attiecībās nav tikai dzemdību jautājums
"Kad gatavojos šai sarunai, daudzi man apkārt iebilda: bet kāpēc tikai par dzemdībām būs saruna," tā novēroja ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Veselības centru apvienības (VCA) Ginekoloģijas dienesta vadītāja un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja Karlīna Elksne. "Cilvēki saskaras ar vardarbīgu pieredzi policijā, veikalā – jebkur. Mums no padomju laikiem palikusi šī nievājošā attieksme pret līdzcilvēkiem. Tā noteikti nav tikai dzemdību problēma."
"Cieņpilnas attiecības ir visu attiecību pamatā," uzsvēra mājdzemdību vecmāte un ginekoloģe, dzemdību speciāliste Siguldas slimnīcā Dina Ceple. "Lai kāds būtu mūsu ieņemamais amats, jāmēģina otrā cilvēkā ieraudzīt viņa labo sirdi un nodomus, ne tikai – kā es redzu, bet kā mēs abi kopā redzam un saprotam," viņa uzskata, ka cieņpilnas savstarpējās attiecības var rasties vien tad, ja abas puses mēģina rast sadarbības modeli.
Kopš diskusija par vardarbību vai traumatiskām dzemdībām izgājusi ārpus dzemdību zāles sienām, nereti mediķi turpina uzsvērt, ka notikušais bijis pārpratums, atzina ekspertu diskusijas rīkotāja un mammu stāstu apkopotāja Agra Lieģe-Doležko no biedrības "My First Year Too". Arī Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska piekrīt, ka vardarbība, iespējams, ne vienmēr ir īstais vārds, jo medicīnas ētika biežāk lieto vārdu "kaitējums".
"Uzsverot vardarbību, mēs tā kā pārnesam to varmākas tēlu uz ārstu," skaidroja Mežinska.
"Piemēram, ja ārstējošais speciālists nenosauc savu vārdu, neiepazīstas ar pacientu, tad tas ir kaitējums. Arī ja nepaskaidro, kas notiek."
Viņa norāda, ka vardarbības gadījumā jābūt motivācijai ar nodomu nodarīt kaitējumu. "Es domāju, tas notiek reti, drīzāk ārsts vai vecmāte domā, ka, paceļot balsi, izdarīs labu, jo pamudinās to dzemdētāju, kas savukārt no sievietes viedokļa tā nav."
"Sabiedrībā savstarpējās neiecietības līmenis ir ārkārtīgi augsts, un problēmas ir aktuālas visā veselības aprūpē," apstiprināja arī veselības ministrs Daniels Pavļuts (''Attīstībai/Par!''). "Dzemdniecības jomā tas iegūst citu svaru, citu emocionālo spriedzi, jo šī, iespējams, ir viena no bīstamākajām medicīnas darbībām, ar ko sastopas jebkurš. Te valda tā asimetrija, kur vienai pusei ir daudz vairāk informācijas, vēsturiski – patriarhālu attiecību elementi."
Lielākā problēma – neinformēšana
Viena no sāpīgākajām epizodēm daudzu sieviešu stāstos ir brīži, kad mediķi dzemdību laikā ar māmiņu ķermeni "kaut ko dara", bet sieviete pati nezina, kas notiek – ne ar pašu, ne ar bērnu. Starptautiski pētījumi apliecina, ka ir tādi dzemdību speciālisti, kuri uzskata, ka sievietes dzemdībās nav lemt spējīgas, informēja LU profesore Mežinska. "Varbūt tad šīs ir tās reizes, kad vecmātes, piemēram, nolemj, ka nav jēgas neko skaidrot – viņa tāpat nesapratīs. Un speciālisti nodomā: mēs izdarīsim labu, izlemsim viņas vietā."
"Stāstos dzirdam, ka atkārtojas vecmātes vai ārsta mudinājums: "dzemdēt ātrāk"; "dabūt to bērnu ārā", bet dzemdētājas emocionālās un fiziskās vajadzības atstumtas nost," novērojusi klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite Marina Brice. "Sievietes – tāpat kā jebkurš cilvēks situācijās, kad tiek apdraudēta viņa veselība vai dzīvība, – reāli vai uztverē piedzīvo traumatisku situāciju." Viņa uzsver, ka vardarbīga rīcība no traumas atšķiras ar to, ka ir varmāka, kuram pieder vara, un viņš to izmanto, lai panāktu vēlamo.
"Varmāka mēdz sēt šaubas cilvēkā, lai manipulētu, lai radītu šaubas gan par savām emocijām, gan sāpēm, sajūtām un arī par atmiņām. Tas ir veids, kā justies pārākam," skaidroja Brice.
"Situācijās, kur mediķi to noraida – saka, ka viņas histēriskas, neko nesaprot –, tas ir uzbrukums, lai pasargātu sevi vai nespēja pieņemt realitāti. Neapzināti. Nekādā gadījumā visi mediķi nav ļauni, bet viņi tiešām nesaprot, kas ir noticis, jo pēc visiem rādītājiem iekļaujamies, visu atrisinām."
Pieeja slimnīcas psihologam varētu būt risinājums kā māmiņām, tā mediķiem
Vairāki eksperti norādīja, ka pamatā nelaipnai un neiejūtīgai attieksmei, kas var novest arī līdz vardarbībai, lielā mērā ir arī izdegšana, jo tieši palīdzošajās profesijās cilvēki izdeg visātrāk, norādīja vecmāte, dzemdību speciāliste Dina Ceple.
"Piedzīvojot šo izdegšanu, iestājas gan sarkasms, gan emocionālā atsvešināšanās, gan distancētība, gan ignorance – tie ir pašaizsardzības mehānismi," uzskata Ceple.
"Var pat runāt normāliem vārdiem, bet nogurusī intonācija var tikt uztverta kā neieinteresētība. Sieviete ir emocionāli atvērta un sagaida komunikāciju tieši ar sevi un par sevi, nevis domā par to, kāda smaga dežūra bijusi viņas ārstei." Turklāt viņa norāda, ka nereti "aplauzti" tiek tieši dedzīgākie un jaukākie jaunie speciālisti, kurus pieredzējušie kolēģi mēdz "nolikt pie vietas". "Domāju, jebkurš cilvēks, kas nāk strādāt medicīnā un dzemdniecībā, ir ar labiem nodomiem – sirds ir pilna ar labo gribu, un palīdzošās profesijas ir no tām, kas izdeg visātrāk."
Psiholoģisku atbalstu un psihoterapiju pēc traumatiskiem gadījumiem personālam ne lielos, ne mazos stacionāros nevar nodrošināt. Par to tiek domāts maz. "Traumas krājas gadiem, un pašam speciālistam jāatzīst sev, ka viņam ir šādas traumas, jāsaprot, ka viņam nepieciešama palīdzība. Svarīgi, lai šāda palīdzība bez maksas būtu pieejama," uzskata vecmāte, uzsverot, ka daudzas no epizodēm, ko sievietes uztver emocionāli sakāpināti un kas arī ir vardarbīgas, notiek medicīnas personāla izmisuma situācijās – piemēram, kad krītas sirds toņi bērnam, neizdodas panākt kontrakcijas ar stimulāciju vai citi iemesli.
Viņa norāda, ka pieredzē bijušas situācijas, kad nav bijis iespējas notikušo izrunāt, tad vienmēr ir iespēja to izdarīt vēlāk – pēc notikušā. Tas būtu svarīgāk, nekā neizrunāt nemaz. Par to – kas īsti notika.
No mātes dzemdību traumām cieš arī bērni
"Saprotu, ka nekad nebūs tā, ka visas dzemdības simtprocentīgi būs drošas, tā nebūs. Tas [dzemdības] pats par sevi ir riskants pasākums – ietver sevī riskus, pat ja viss ir izdarīts perfekti, ļoti, ļoti labi – jebkurā valstī," situāciju skaidroja ginekoloģe un dzemdību speciāliste Karlīna Elksne.
Lai novērstu riskus un sarežģījumus, pasaulē, tostarp arī Latvijā, arvien biežāk sāk praktizēt sonogrāfijas metodi dzemdību laikā, bet arī tā nav simtprocentīga garantija, uzsvēra speciāliste.
"Nav tādu rīku, kas pateiks pirms dzemdībām, vai bērniņš pats varēs piedzimt vai nevarēs. Dzemdības nebūs drošas nekad, tas vienmēr būs risks."
Psiholoģe un terapeite Marina Brice uzskata, ka ne visu var novelt uz "padomju mantojumu", jo pētījumi liecina, ka visā pasaulē viena trešdaļa sieviešu uzskata, ka viņu dzemdības bijušas traumatiskas. "Jautājums ir, kas notiek tālāk. Cilvēka psihe ir spēcīga, cilvēce neizdzīvotu, ja tā būtu tik trausla – mēs spējam sāpes un ciešanas transformēt," uzskata Brice. "Sekas – ilgstoši trauksmes, panikas traucējumi, depresijas, pēc traumas stresa traucējumi. Cieš ne tikai sievietes, bet arī bērni – ilgtermiņā tas, kā mamma jūtas, ietekmē viņas mijiedarbību ar bērnu – kā veidojas piesaiste, kā mamma atsaucas uz bērna emocionālajām vajadzībām u.tml. Cieš arī tēvi, un arī viņiem ir pēctraumatiskais stress, jo viņi vērojuši, kā tuvs cilvēks ir cietis no sāpēm, no apdraudējuma dzīvībai un veselībai. Tas atstāj sekas uz intimitāti, savstarpējām attiecībām. Ilgtermiņā tas atstāj sekas uz sabiedrību kopumā – sieviete nevēlas atkārtot šo pieredzi, atsakās no nākamā bērna. Tas gan raksturīgi ne tikai Latvijai, bet visai pasaulei."
Par spīti trešdaļai no biedrības "My First Year Too" aptaujātajām sievietēm, kas atbildēja, ka dzemdībās ir piedzīvojušas vardarbību, mājdzemdību vecmāte un Siguldas slimnīcas dzemdību speciāliste Dina Ceple uzskata, ka situācija Latvijā uzlabojas emocionālās gaisotnes jomā. "2004. gadā mājdzemdību kustība Latvijā izveidojās, jo mammas bija gatavas piedzīvot radikālu pieredzi, lai tikai izvairītos no augstprātīgās un vēsās mediķu attieksmes vai iespējas, ka tiks aizskartas emocionāli vai fiziski," atceras Ceple. "Šobrīd labas, veselīgas, priekpilnas un laimīgas dzemdības var piedzīvot arī slimnīcā – gan mammai, gan mazajam bēbītim tas ir iespējams. Tas šobrīd nav retums."
Viens no speciālistes ieteikumiem, kā piedzīvot labas dzemdības, ir izveidot attiecības ar vecmāti jau pirms dzemdībām.
"Tas, ka savulaik tēvi kā atbalsta personas parādījās dzemdībās, ievērojami samazināja vardarbīgas epizodes," skaidro dzemdību speciāliste Ceple.
"Kaut sākotnēji tas bija domāts kā atbalsts sievietei, tas izrādījās labi arī vardarbības profilaksei."
Veselības ministrs aicina celt trauksmi, vēl esot iestādē
Veselības inspekcija par dzemdniecības un ginekoloģijas jomu no pacientiem saņem aptuveni 40 sūdzības gadā, un nesen saņemts pirmais iesniegums par emocionālu vardarbību. Veselības ministrs Daniels Pavļuts aicina pirms sūdzību rakstīšanas censties jautājumu risināt pie iestādes vadības. Viņš arī norādīja, ka sūdzību izvērtējumos, kam noilgums pēc notikušā ir divi gadi, vienmēr lielāks spēks būs medicīniskajai dokumentācijai, jo "valsts iestādē medicīniskā dokumentācija ir izšķiroša". Viņš pats gan atzina, ka sūdzību par emocionālo vardarbību vai sliktu attieksmi pierādījumus dokumentos konstatēt nevar.
"Tiek gatavoti grozījumi pacientu tiesību likumā, kur citstarp būs pienākums ārstniecības iestādēm ieviest pacienta tiesību aizsardzības mehānismu, kā arī nodrošināt personālam apmācības par pacientu tiesību ievērošanu modernā izpratnē. Lielākajās iestādēs paredzēts ieviest pacienta tiesību aizsardzības speciālista amatu. Un, ja tas nepalīdzēs, tad paliek inspekcija," skaidroja Pavļuts.
LU profesore Signe Mežinska norāda, ka Skandināvijā darbojas iekšējās ziņošanas sistēma, kur kolēģi norāda par savu kolēģu nepareizu rīcību.
"Jāmaina ir visa domāšana, ja grib kaut kādas izmaiņas – nevis ar sūdzību rakstīšanu, bet ar iekšējo apspriešanu, izrunāšanu un novēršanu nākotnē."
Latvijas slimnīcās jau šobrīd ir iespēja aizpildīt – digitāli vai papīra formātā – anketas atsauksmēm. Kā norādīja nozares ministrs, no visām Latvijas iestādēs aizpildītām anketām piektā daļa esot saņemtas no Rīgas Dzemdību nama.
KONTEKSTS:
Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredzes stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.
