Sagatavošanās
Ir tikai normāli, ka, palaižot savu atvasi bērnudārzā, vecāki nevar uzminēt visus iespējamos scenārijus un situācijas, tomēr ir principi, kurus ievērojot, šo procesu iespējams atvieglot gan bērnam, gan pārējai ģimenei. Bērnu iejušanās process ir ļoti saistīts ar rutīnu un paredzamību, tāpēc, jo rīti, dienas cēliens un ceļš līdz dārziņam ir paredzamāks, jo bērnam to ir vieglāk pieņemt kā jauno dzīves kārtību. Līdz ar to – vēlams viens un tas pats celšanās laiks, vienādi rīta rituāli. Ir nepieciešama paredzamība, kas bērnam palīdz pieņemt domu, ka šī tagad ir daļa no viņa dzīves.
Tuvojoties šim jaunajam bērna un vecāku dzīves posmam, svarīgi jau laikus sagatavoties arī psiholoģiski.
"Vecākiem noteikti ir jāizdara lielākais mājasdarbs, jo palaist bērnu pilnīgi svešā vidē, protams, ir izaicinoši, īpaši mammām, tāpēc es teiktu, ka šis sagatavošanās darbs ir iekšējs un psiholoģisks. Noskaņoties tam, ka bērns to var, ka viss ir labi, bērnudārzs ir laba vieta. Tā nav tikai vieta, kur bērnu pieskata, tā patiešām ir izglītības iestāde, kur bērns var apgūt lietas, kuras mājās bieži vien nevar. Palīdzēt sev psiholoģiski sagatavoties, ka bērnudārzs ir laba lieta bērnam", stāsta grāmatas "Kas notiek bērnudārzā" autore Dana Gulbe.
Gatavojoties bērnudārzam, nepieciešamas sarunas ar bērnu, tomēr jāuzmanās, lai tajās netiktu izteiktas pārāk lielas ekspektācijas, kuras sagaidām. Piemēram, bērnam tiek izstāstīts, ka dārziņš būs gandrīz izklaides vieta, bet, kad bērns uz šo dārziņu aiziet, viņš saprot, ka tā nav.
Bērnu arī nedrīkst biedēt ar bērnudārzu un tādām frāzēm kā "bērnudārzā tu šādi nevarēsi uzvesties" utt.
Par bērnudārzu būtu jācenšas stāstīt pēc iespējas neitrālāk – tagad šī vieta kādu laiciņu būs daļa no mūsu dzīves. Ideāli, ja bērnudārzniekam ir vecāki brāļi, māsas vai brālēni un māsīcas, draugu bērni, proti, citi bērni, kuriem kādā kopīgā pasākumā var pajautāt, ko viņi dārziņā dara, tādējādi palīdzot savam bērnam noskaņoties tam. Ja līdz bērnudārza uzsākšanai bērns ir dzīvojis tikai saskarē ar vecākiem un ģimeni, tad visdrīzāk bērnam būs bail no citiem cilvēkiem, jo bērns vienkārši nav pieradis pie sabiedrības. Šādā gadījumā bērnu vajadzētu jau laicīgi iepazīstināt ar apkārtējo pasauli – sagatavošanās skoliņas, spēļu parka apmeklējumi, tostarp arī pieskatīšana no draugu vai cita ģimenes locekļa puses.
Iejušanās process
Runājot par laiku, iejušanās procesā vienas konkrētas laika robežas nav, jo cilvēki jau kopš piedzimšanas brīža ir dažādi. Var būt arī tā, ka bērns pats pēc savas dabas piedzimst trauksmaināks un jūtīgāks, līdz ar to nav vienas mērauklas visiem. Ja bērna adaptācijas procesā jūtami uzlabojumi, pieņemsim, divu līdz četru nedēļu laikā bērns jau spēj veiksmīgi palikt dārziņā un gulēt diendusu un naktī mājās viņš arī normāli guļ, neietekmējot mājas rutīnu, tad nav pamata satraukumam. Ja vecāks redz, ka šī dinamika ir pozitīva – neskatoties uz to, ka, iespējams, pagājušas jau vairākas nedēļas dārziņā –, tas ir pavisam normāli. Savukārt, ja tas ilgst pusgadu vai gadu, tam ir jāpievērš uzmanība un jādomā par to, kas īsti šajā procesā notiek.
"Saprotot, ka bērns patiešām ilgu laiku nespēj iejusties dārziņa vidē, pirmajā solī es ieteiktu doties pie speciālista, kas ir ģimenes sistēmiskais terapeits, kurš palīdzētu ieraudzīt, kas šajā sistēmā nestrādā tik labi un veselīgā veidā, lai palīdzētu bērnam atdalīties no vecākiem un doties citā vidē.
Šis terapeits palīdzēs meklēt cēloņus un ieteikumus, lai vecāki šo procesu varētu uzlabot. Tas, protams, ir pie nosacījuma, ka pašā dārziņā viss ir kārtībā, jo nevar izslēgt, ka arī tur ir kādi ietekmējošie faktori, kas bērnam rada diskomfortu," saka psihoterapeite Inese Putniece.
Biežākās kļūdas
Dana Gulbe norāda: "Man vispār ļoti nepatīk vārds "kļūdas", jo, protams, ka ikviens vecāks, palaižot bērnu dārziņā, izdara labāko, ko tobrīd spēj un kā to saprot. Tomēr, ja man ir jāsaka par tādām lietām, kurās vecākiem visbiežāk vajadzētu piedomāt, – tā ir pārliecība par to, ka dārziņš ir vajadzīgs un ka tieši šis konkrētais dārziņš ir vajadzīgs. Proti,
lielākā kļūda, ko vecāks var izdarīt, ir iekšējā nepārliecība - ja vecāks ir nepārliecināts par to, ka dārziņu vispār vajag
vai par konkrētā dārziņa izvēli, tad tam ir ļoti liela ietekme, kā bērns dārziņā iejutīsies un adaptēsies."
Ņemot to vērā, vecāku un ģimenes mājasdarbs ir, pirmkārt, pašiem pieaugušajiem noskaņoties tam, ka bērnudārzs viņu dzīvē ir nepieciešams. Otra lieta ir tas, ka brīdī, kad bērni jau iet dārziņā, vecāki mēdz neievērot dārziņa ritmu.
"Visbiežāk tas izpaužas no rītiem, kad bērni tiek atvesti pārāk vēlu, kad dārziņā jau ir sācies rīta aplītis, respektīvi, dienas aktīvā daļa un tad arī bērnam bieži vien ir grūti iejusties un ir grūti iekļauties pārējā dienas ritmā, nemaz nerunājot par to, ka tas ietekmē arī audzinātājas darbu un arī citus bērnus. Tāpēc noteikti aicinu visus vecākus iespēju robežās pasekot līdzi, kāds ir dārziņa ritms, un tam pielāgoties," norāda D. Gulbe.
Kā saprast, ka bērns patiešām ir gatavs uzsākt iet dārziņā
Nereti vecākiem šķiet, ka pazīme tam, ka bērns ir gatavs dārziņam, ir tas, ka viņam patīk būt ar citiem bērniem, patīk pavadīt laiku kopā, tomēr visbiežāk viņš ar šiem citiem bērniem ir kopā tad, kad blakus ir mamma. Tā iemesla dēļ lielāks rādītājs ir nevis tas, kā bērnam patīk būt kopā ar citiem bērniem, bet kā viņam patīk būt ar citiem pieaugušajiem. Par piemēru var ņemt situācijas, kurās bērns uz laiciņu tiek atstāts pie draugiem, kamēr vecāki uz mirkli iziet savās darīšanās. Šādās situācijās var saprast, kā bērns jūtas, kā viņš ar šo situāciju tiek galā.
Ja bērns uzsāk dārziņa gaitas pavisam agri – gada vai pusotra vecumā, labākajā gadījumā vajadzētu meklēt dārziņu, kurā ir pēc iespējas mazākas grupiņas, tādu, kurā ir saudzīga un maiga attieksme. Turklāt dārziņam vajadzētu būt tādam, kas tiešām iedod pēc iespējas lielāku sirdsmieru arī vecākiem, – sev atgādinot, ka arī gads mājās ar bērnu ir ļoti daudz, un vairumā Rietumu valstu šādas iespējas nav, Latvijā šāda priekšrocība pastāv. Tas, ka bērns uzsāk bērnudārza gaitas agrā vecumā, nebūt nenozīmē, ka bērns būs traumēts un viņam notiks kaut kas slikts, apstiprina Gulbe.
"Runājot par gatavību, jāsaprot, vai vecākiem ir jāatgriežas darbā vai ir kādi citi iemesli, kāpēc bērnudārzs šobrīd ir obligāti vajadzīgs. Varbūt bērnam ir tikai gads vai pusotrs, līdz ar to šīs izvēles palikt ilgāk mājās nemaz nav, tad jāpieņem realitāte tāda, kāda tā ir. Savukārt,
ja ir tā ekskluzīvā iespēja palikt mājās tik ilgi, cik vēlies, un vecākiem ir šī iespēja pielāgot savu darba dzīvi, tad es no savas audzinātājas pieredzes varu teikt, ka par dārziņu jāsāk domāt no divu gadu vecuma,
kad bērnā jau ir sākušas veidoties pašapkalpošanās prasmes un viņš jau prot pats kaut ko apēst, prot kaut ko uzvilkt vai novilkt no apģērba, varbūt sāk jau podiņu lietot un arī valoda šajā vecumā jau vairumam bērnu ir vai nu jau sākusi attīstīties, varbūt jau runā. Tas noteikti ir jau tāds veselīgāks vecums, kad bērns var atdalīties un būt kopā ar citiem bērniem un citiem pieaugušajiem."
Ja bērnam dārziņā nepatīk
Ja bērns jau runā un verbāli arī saka, ka nevēlas doties uz dārziņu, ir jāmēģina noskaidrot, kas ir nevēlēšanās iemesli. Jāmēģina saprast, vai kaut kādā veidā bērna uzvedība ir mainījusies arī citos aspektos – sliktāks miegs, neapmierinātība utt. Ja tā ir, tad vajadzētu doties uz dārziņu un censties noskaidrot, kas tajā notiek un kādi varētu būt šie bērna nepatikas iemesli. Iespējams, bērnam ir radīti kādi ārēji satraukumi, jo ne vienmēr bērns pats to izstāstīs. Var gadīties, ka ir kāds pavisam vienkāršs un izskaidrojams iemesls, kam jāpievērš pastiprināta uzmanība, – piemēram, dārziņā bērnam cits bērns ņem nost mantas utt. Bērnudārza posmā bērni vēl tikai mācās socializēties, tāpēc ļoti iespējams, ka bērns vēl nav spējis nospraust savas robežas, jo vienkārši tās vēl nav izpratis.
Ne vienmēr pie vainas ir kāds ļoti nopietns iemesls, tās var būt pieaugušajiem ierastas situācijas, kuras bērns līdz šim nav piedzīvojis un tajās nejūtas komfortabli. Bērnu nepieciešams uzklausīt, iedziļināties un censties saprast, ko bērns vēlas pateikt par savām sajūtām, lai šis priekšstats, bilde par situāciju izveidotos.
"Jābūt atvērtam pret bērna emocijām, ar bērnu nepieciešams daudz runāt, stāstīt bērnam, kas notiek un notiks, bet tajā pašā laikā bērnu nedrīkst nosodīt par to, ko viņš jūt. Verbālo komunikāciju no vecāku puses vajadzētu sākt jau no bērna piedzimšanas, citādi brīdī, kad sasniedzot konkrētu bērna vecumu, vecāki to pēkšņi sāks darīt, bērns var to nesaprast. Runāšana bērnam nodrošina sajūtu, ka viņu pieņem un atbalsta. Tas ir normāli, ja bērns brīžiem nav priecīgs un laimīgs, tāpēc svarīgi ar bērnu izveidot tādu komunikāciju, lai bērns vēlētos mums uzticēt šīs savas emocijas," skaidro psihoterapeite I. Putniece.
Vecāku emocijas
Bērnudārzs ir nopietns solis arī visai pārējai ģimenei un jo īpaši vecākiem, kuri ne vienmēr par to spēj sajusties tik laimīgi, cik gribētu.
Psihoterapeite teic:
"Ļoti bieži ir situācijas, kurās nevis bērns nav gatavs doties uz dārziņu, bet gan mamma nav gatava viņu palaist vaļā. Vecākiem var būt liela trauksme, saprotot, ka "bērns atdalās no manis".
Respektīvi – bērnam piedzimstot, arī pašā vecākā atmostas iekšējais bērns, lai spētu pieslēgties bērna emocionālajām un psiholoģiskajām vajadzībām, it īpaši jaundzimušo periodā, kad valoda vēl nav pieejama. Bērna piedzimšana būtiski izmaina gan ikdienu, gan ierasto rutīnu, arī psihoemocionālā ziņā, tāpēc tas var pamodināt cilvēka iekšējās traumas, kuras, iespējams, iepriekš nav konstatētas. Pirmo pusotru gadu vecāki, visbiežāk mātes, pavada ciešā saiknē ar savu bērnu, tāpēc brīdī, kad bērnam jādodas dārziņa gaitās, vecākiem rodas iekšējā trauksme par to, ka šis bērns attālinās. Arī bērns no vecākiem sajūt šo trauksmi, tāpēc paliek daudz raudulīgāks, emocionālāks un daudz jūtīgāk uztver palikšanu dārziņā."
Terapijā šādos gadījumos tiek meklēti iemesli, kas ir saistīti nevis tieši ar pašu bērnu, bet gan ar vecāka iekšējiem stāvokļiem. Vecāki nedrīkst šīs emocijas apspiest, jo bērns tāpat šīs emocijas sajutīs. Mazam bērnam, kuram tikko ir beigusies krūts barošana, bet dažkārt viņš vēl piedzīvo nakts krūts barošanas, saikne ar mammu ir ļoti spēcīga un, pat ja vecāks neizrādīs šīs sajūtas, bērns tāpat to spēs nolasīt. Tas, ka māte nesēž un neraud, nenozīmē, ka bērns nesapratīs, kādā emocionālā stāvoklī vecāks atrodas. Tajā pašā laikā vecākiem ir jāmeklē iemesli, kāpēc viņi baidās bērnu palaist. Tātad tas ir stāsts par sevis iepazīšanu un savu emociju atzīšanu.
