Lasīšanas grūtības ir lasīšanas traucējumi, kuru pamatā nepietiekami attīstīta runa, visbiežāk to var labot, saprotot problēmu. Disleksija nav lasīšanas traucējumi, disleksijas pamatā ir neiroloģiski traucējumi, ko nevar labot, pauž speciālā pedagoģe Aiga Štāle.
Psihoterapeite Gunta Jakovela uzsver, ka disleksija nav traucējums, bet atšķirīga informācijas apstrāde smadzenēs, tas nav maināms. Cilvēki ar disleksiju ir atšķirīgi sabiedrībā, bet ne sliktāki.
Rīgas 6. vidusskolas pedagogs Andris Krieķis uzsver, ka lasīšanas grūtību atpazīšanu var izdarīt tikai kopā ar ģimeni, definēt tās, skolā kopā ar atbalsta personālu izveido algoritmu, kā palīdzēt, lai lasīšanas grūtības kādā laika periodā novērstu, tad ir veiksmīgs process. Ja kāda no pusēm nepiedalās, ja nav iepējams konstatēt šīs grūtības, tad izskan, ka bērns ir slinks un nevēlas strādāt.
Visbūtiskākais no pašas bērnības skatīties, kā attīstās vārdu krājums, intereses, runa, burtu pazīšana – jātceras, ka skola ir viens no izglītības posmiem. Krieķis aicina nekļūt speciālistiem tur, kur nav jomas speciālistu. Skolotājam var būt aizdomas par kādām prasmēm un grūtībām, bet strādāt ar bērnu jāuzņemas speciālistiem. Ja māca nespeciālists, tā var būt vardarbīga lasītmācīšana.
Jāpārliecinās, kādas ir problēmas atbilstīgi bērna vecumam un attīstībai, uzskata Aiga Štāle.
Lasīšana ir visu mācību procesu bāze; ja neatrod šos traucējumus savlaicīgi, cilvēki ir bezpalīdzīgi, tas var izraisīt dažādas mentālas problēmas. Visvairāk ciešanu šiem cilvēkiem ir no apkārtējo paaugstinātām gaidām par sasniegumiem, bet disleksija traucē apgūt mācības labā līmenī.
Izglītības sistēmā nav programmas šiem bērniem, tā būtu nepieciešama, pauž Gunta Jakovela. Skolas laiks skolēniem ar dislekciju ir ļoti stresains, jo jālasa ir ļoti daudz, tas sagādā grūtības, bet izglītības sistēma nepiedāvā tādam bērnam parādīt savas patiesās intelektuālās zināšanas un talantus.
Šīs problēmas risināšanā ir jāiesaistās ne tikai skolai, bet visai sabiedrībai kopā, par to ir jārunā, uzsver Krieķis.