Psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes (LU) pētniece Ieva Stokenberga uzsver, ka bērna spēja kādu izjokot liecina par paškontroles līmeni. Caur jokiem bērni apgūst sociālus rituālus un paradumus. Bērni var jokot, pirms iemācās runāt.
Rakstniece Luīze Pastore bērnu spēju jokot saista ar prāta attīstību, jokošanās ir izpratne, ka ar valodas palīdzību var izjokot. “Ja man pašai nešķiet jauki par to smieties, es to nerādu bērniem,” uzsver rakstniece.
Jokam bieži nepieciešams konteksts, lai tie būtu smieklīgi, tāpat nepieciešamas robežas – kur drīkst jokot, kur tas neiederas.
Humors dzimst ģimenē. Joku verbālā izpratne ir ne ātrāk par četriem gadiem, tam pirmposms ir caur darbību un skaņām mazākā vecumā. Humora izjūta ir arī zīdaiņiem jau no dažu mēnešu vecuma, pauž dakteris klauns Ivita Goldberga-Miljone.
Bērni ir dažādi, cilvēki dažādi – vienā ģimenē var būt cilvēki ar atšķirīgām humora izjūtām. Smaidīgam cilvēkam vieglāk izveidot kontaktus ar citiem cilvēkiem. Ārēji novērojama humora izjūta ir nedaudz attīstāma, bet intravertu nevar pārvērst par ekstravertu. Bērni jāpieņem tādi, kādi tie ir.
Visvērtīgākā daļa no humora ir iekšējā spēja saskatīt pozitīvo, pamanīt negaidītus risinājumus, tas vienmēr nenozīmē skaļi jokot,
humoru raksturo Ieva Stokenberga.
Ivita Goldberga-Miljone darbojas kā Dakteris Klauns. Klaunu mērķis nav vienmēr sasmīdināt bērnus, bet palīdzēt bērnam novērst domas no esošās situācijas, aizmirsties, ļaut slimnīcas vidē uz mirkli atkal būt bērnam, ne pacientam.
Vienmēr jāreaģē, ja joki ir aizskaroši, jāmāca bērnos empātija, atgādina Ieva Stokenberga.
