Psiholoģe Dace Bērziņa uzsver, ka vecākiem nevajag justies vainīgiem bērnu priekšā, ja nevar iekārtot telpu tā, lai katram būtu sava istaba, jo būtisks ir nevis fakts, ka ir fiziski atsevišķa telpa, bet lai bērnam ir vieta, kuru var uzskatīt par savu, ir noteikta kārtība un struktūra tajā vidē. Tāpat svarīga ir iespēja pabūt vienatnē, pat ja dzīvo lielāks cilvēku skaits mazākā telpā.
Ne mazāk svarīgi, lai telpas iekārtotu tā, lai ir vieta visas ģimenes kopā būšanai, kur var gan ieturēt maltītes, veikt skolā uzdotos mājasdarbus un vadīt laiku kopējās sarunās.
Ir iespējams istabu iekārot tā, lai vienā istabā bērniem būtu katram sava zona. Ne vienmēr ģimenes ir tik fleksiblas, lai tad, kad bērni izaug un dodas savā dzīvē, savu dzīves telpu mainītu pret mazāku, tāpēc ieteicams jau laikus plānot telpas pielietojumu, nevis likt uzsvaru uz lielākām telpām, uzsver arhitekts Kārlis Melzobs.
Arhitekta pieredze rāda,
ka, plānojot māju, vecāki grib katram bērnam savu istabu, bet arhitektūras paņēmieni ir plaši, lai sadalītu katram bērnam individuālu telpu vienā istabā.
Bērnu telpā svarīgi – gulta, kur gulēt, un vieta, kur radoši izpausties – galds, kāda virsma vai pat tikai katram bērnam sava atvilktne. Iesaka regulējamus galdus, zonējamus paklājus, tā norādot katram bērnam savu telpu.
Jāizvairās istabā no konkrētiem objektiem ar vienu funkciju - mazāk lietderīgi guļamistabā uztaisīt slidkalniņu, pa kuru bērns nošļūks dažas reizes un apniks. Svarīgāka varētu būt brīva telpa, kur bērns varētu radoši izpausties.
Mēbelēm bērnistabā jābūt stingrām un funkcionālām, tās jāsalāgo pēc bērnu augumiem, lai viegli aizsniegt, ņemot vērā principu, ka bērnam bērnistabā viss pieejams un atļauts – neglabāt tur to, kas bērna vecumam nav piemērots.
Bērnam nepieciešamajām lietām jābūt bērna acu augstumā, pieaugušajiem, iekārtojot bērna istabu, jāatceras, ka ikdienā uz lietām skatās bērns.
