Seksualitāte un seksuālā identitāte joprojām ir temati, par kuriem sabiedrība, tostarp vecāki ar saviem bērniem, runā ar piespiešanos.
Atbildot uz jautājumu par to, kā par seksualitāti runāt ar bērniem, klīniskā psiholoģe Kristīne Balode skaidroja: “Tieši tāpat, kā mēs runātu paši ar sevi. Mums [pieaugušajiem] bieži nav bijušas pieejamas cilvēciskas, atbalstošas, empātiskas un sirsnīgas sarunas par šo.
Mūsu pieaugušajai paaudzei noteikti vajadzētu ņemt vērā, ka mums lielākoties būs kauns un nedrošība.
Un no tā nevajadzētu kautrēties, no tā nevajadzētu baidīties.”
Balode iedrošināja vecākus bērniem paskaidrot, ka šī nedrošības sajūta ir saistīta ar to, ka pašiem savulaik nav bijusi iespēja runāt par seksualitāti: “Lielākoties mums šādas sarunas ar saviem vecākiem vai saviem pedagogiem, ja ir bijušas, tad ļoti retas un ļoti bieži patiešām saistītas ar kauna jūtām.”
Psiholoģe ieteica vecākiem vispirms apzināties, kādā vecuma posmā bērns šobrīd atrodas, kāds ir viņa uztveres līmenis un kādā līmenī varētu ritēt saruna par seksualitāti. Svarīgi arī neskriet pa priekšu – nesākt stāstīt detaļas vai nianses, ja par tām netiek jautāts. Vienlaikus vērtīgi uzdot iedrošinošus pretjautājumus un izzināt bērna paša domas.
“Mūsu bērni dzīvo informācijas laikmetā, un lielākā daļa no viņiem runā brīvāk svešvalodās nekā paši vecāki, līdz ar to viņi reizēm ir sastapušies ar informāciju, ar kuru mēs, pieaugušie, neesam sastapušies. Ir forši, ja mēs kā pieaugušie varam atzīt, ka mēs kaut ko nezinām, un mēs tad gribētu izzināt kaut ko kopā vai painteresēties,” stāstīja psiholoģe.
Mūsdienās informācijas bērniem nereti ir vairāk, savukārt mulsuma – vairāk tieši pieaugušajiem: “Mēs visi savā ziņā esam izaicinošā punktā, lai mēs nekautrētos pieņemt palīdzību, lai arī kāda katram tā būtu vajadzīga. Vai tas būtu ģimenes ārsts, kuram pajautāt, vai ginekologs, urologs, psihologs, terapeits vai kāds no speciālistiem, kurš var palīdzēt atkarībā no tā jautājuma, par kuru ir runa.”
Galvenie iemesli, kāpēc pieaugušie joprojām izvairās runāt par seksualitāti vai seksuālo identitāti, ir sašaurinātais redzējums, kad seksualitāti nonivelē līdz seksam, pauda psiholoģe.
Ļoti būtiski ir arī saprast, ka seksuālā identitāte nebūs tikai jautājums par dzimumu identitāti: “Lai kā mums liktos, ka seksualitāte ir par seksu, tas nebūs tik novienkāršoti. Mūsu seksuālā identitāte būtībā ir tā, kas ļauj mums sevi izpaust kā personībām, virzīt sevi savā unikālajā veidā un interesēs.”