Drosme nav saņemties uz piecām minūtēm. Drosme ir iestāties par savām idejām, pārliecību, zinot, ka var apsmiet, uzbrukt publiskā telpā - tā drosmi raksturo biedrības "Žaņa Lipkes memoriāls" pārstāve Lolita Tomsone.
Biedrības “Pelēkais vilks” pārstāvis un skautu vadītājs Nils Klints strādā ar mazskautiem no 8 līdz 11 gadiem. Nils uzskata, ka svarīgi akcentēt un mēģināt izskaidrot bērniem, ka drosme ir dažāda. Nils Klints kā piemēru min, ka vienam drosme ir aiziet nometnē pakaļ malkai tumsā, bet citādi ir klasē iestāties par kādu, kuram dara pāri.
Primārā ir ģimene, kurā veidojas vērtību sistēma, otrs – skola. Bērni redz, kur ir taisnība un patiesi cilvēki, kur meli.
“Pēc bērna var redzēt, kādas ir vērtības bērna ģimenē,” skaidro Nils.
Skolā bieži bērni zaudē drosmi klases pārspēka priekšā, kad visi kādu apsmej; kāds no klases to var nevēlēties, bet nespēj pret visiem stāvēt.
Vai drosme iedzimst vai to ieaudzina? Ietekme ir noteikti. Nila Klinta pieredze rāda, ka skautu vienībā jaunieši , kuri izauguši, tagad vada astoņgadniekus, saņēmuši gadu garumā stipru audzināšanu, Nils tos sauc par gaismas bruņiniekiem.
Tāpat svarīgs faktors, ka mūsdienu vidē ir maz tādu cilvēku, kuri varētu iedvesmot drosmei,
uzskata Nils Klints.
Psiholoģe Gunita Kleinberga pauž, ka drosmi ir grūti raksturot. Drosmi pieskaita pie rakstura īpašībām, kas ir izturēšanās, sevis aizstāvēšana. Mūsdienās drosme ir arī aizstāvēt citus, paust viedokli, nostāties pret “kastītēm”. Tas sākas ģimenē, kā mācam bērnam būt drosmīgam – paslavēt, pamanīt, uzteikt par katru drosmes centienu – palīdzēt ikdienā. Ir arī drosme pateikt “nē”, citādi apģērbties un citas situācijas. Drosme ir tur, kur ir saskare ar bailēm, drosmīgie nebēg, bet uzdrīkstas.
Drosmi var izkopt. Arī vecāki var būt labi piemēri – man ir bailes, bet es mēģināšu; arī tas, ka vecāki apzinās savas kļūdas. “Vecākiem nav bērnus jāpārveido pēc savas līdzības, jāsaprot, ka katram ir iespēja kļūdīties. Bērns redz, kā rīkojas vecāki, pārņem rīcības modeļus, “ pauž Kleinberga.