Patriotismu nevar izmērīt, un tas nav skaļi jādeklarē, uzskata Ponomarenko ģimene. Ģimenes galva Igors atzīst, ka pietiek ar to, ka vajadzības gadījumā esi gatavs uzvilkt formastērpu un izpildīt to, ko uzskati par savu pienākumu. Šādu apziņu viņš nodevis tālāk saviem bērniem Adrijai, kas ir Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadete un gatavojas kļūt par virsnieci, un Deividam, kurš pats saka, ka pilnveido sevi un savas zināšanas, darbojoties Zemessardzē. Sarunā klātesoša ir arī Adrijas mazā meitiņa meitiņa Emīlija.
Igors Nacionālajos bruņotajos spēkos ir dienējis 25 gadus, tagad ir izdienas pensijā, bet ir cieši saistīts ar apsardzes darbinieku apmācību, ir pasniedzējs augstskolā "Turība", darbojas arī Zemessardzē, trenē bērnus un pieaugušos gan karatē, gan džiu-džitsu. Brīvajā laikā daudz prasa arī māja.
"Tā ir ikdiena," atzīst Igors, jautāts par patriotismu. "Jābūt aktīviem, vajag iesaistīties ikdienas dzīvē, sabiedrībā. Nevajag neko sevišķu, jebkurš varētu būt un ir patriots. Ja viņš uzskata, ka nav, pieļauju, ka vienkārši nav iedomājies."
"Patriotisms nav izmērāms, pietiek, ka dzīvo un strādā šeit, turpini dzimtu," uzskata Adrija.
Viņai pievienojas arī brālis Deivids, kurš bilst, ka par to nevajag domāt, "galvenais dot labumu sabiedrībai, ieguldīt sevī, ar to jau arī dodam sabiedrībai. Galvenais ir savas piederības sajūtas. Lai no kuras tautas esi nācis, ja gribi turpināt būt Latvijā, tu esi Latvijas patriots".
Deivida ikdienu aizņem ofisa darbs uzņēmumā un Zemessardze kā hobijs un arī cīņas māksla. Zemessardzē viņš iestājās reizē ar tēvu un tagad jau trīs gadus darbojas. Arī pirms tam vienmēr gājis aiz tēva un skatījies, kā viss notiek. Piedalījies armijas aktivitātēs.
"Zemessardzē darboties nozīmē pārvarēt sevi, kad negribas to darīt. Pārbaudi savas zināšanas un atjauno tās.
Tas var arī noderēt arī ikdienišķās situācijās, sēņojot ir visvienkāršākais piemērs. Arī sliktākās situācijās, kur nonācis," skaidro Deivds.
Adrija studē Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, bet visu brīvo laiku pavada ar meitu.
"Vide piesaistīja," par izvēli mācīties Aizsardzības akadēmijā stāsta Adrija, kura arī pirms studijām bieži gājusi tēvam līdzi uz augstskolu. "Ja tagad man jāatbild, kāpēc iestājos, uzskatu, tas bija manai izaugsmei. Attīstījis manu raksturu, attieksmi pret dzīvi, uzskatus. Nācis par labu."
Adrija atzīst, ka viņas studiju laiks ir izvērties ļoti garš, jo izvēlējusies pasaulē laist meitiņu.
"Ja ir iziets izdzīvošanas kurss, negulētas naktis nesagādāja problēmas," smej Adrija.
Gaidot meitiņu, viņa mācības pārtraukusi un pastrādājusi armijā, kas novedis pie atziņas, ka vajag iegūt virsnieka pakāpi, ja negribās būt parastam karavīram.
"Tāpēc ar lielāku enerģiju atgriezos akadēmijā, bija cita motivācija," bilst Adrija. Viņa apgūst sauszemes spēku militāro vadību un ir vienīgā sieviete kursā.
Un, kā jau svētku reizē, Adrija ir izcepusi arī kūku. Tāpat vien cept kūku nevar, pirmām kārtām, jāizdomā, kam cepsi, jeb, kā saka Deivids, jāsāk ar simt gramiem prieka.
Šokolādes kūka
