“Ģimenes studijā” saruna par ģimenes pirts tradīcijām - kā ar pirti iepazīstināt mazuļus, kas jāzina vecākiem, ņemot bērnus līdzi pirtī.
Bērnam pirts pieņemšanā vai nepieņemšanā pats svarīgākais ir pirmais pirts gājiens, tas vienmēr atstās savu sajūtu nospiedumu nākotnē.
Pirtnieks Vilis Lejnieks uzsver, ka bērns pirti sāk izbaudīt, esot mammas vēderā. Sieviete, kura regulāri gājusi pirtī pirms grūtniecības, to var darīt arī grūtniecības periodā, protams, ievērojot mērenību.
Bērni pirtī var doties no septītās dienas kopā ar vecākiem, reizē ar pirtīžu jeb saru dzīšanu, ne vairāk kā 45 grādos, jo termoregulācija bērnam attīstās vēlāk.
Dažreiz vecāki mazuļus liek karstā pirtī un priecājas par bērnu izturību, tā ir liela vecāku muļķība.
Bērniem pirtī jājūtas nepiespiesti, viņi drīkst nākt pirtī iekšā un ārā, kad vēlas, labi izkurinātu pirti nevar izvēdināt. Bērniem pirts ir kā rotaļa, ne kā rituāls, un nav ilgs laiks jāpavada pirtī.
Bērnu nevajag piespiest ar varu iet pirtī. Ja bērnam nepatīk, tad var palīdzēt tikai laba pieredze un mierīgi un pārliecināti vecāki. Jebkas, kas ir par daudz, radīs bērnam satraukumu – karstā un aukstā kontrasti, slotas pieskaršanās vai citas bērnu pārsteidzošas lietas.
Pirts bērnam ir arī sava veida dzimumaudzināšana. Labi, ja pirtī kopā iet vairākas paaudzes, arī vecvecāki. Bērnos kautrība sākas ap pusaudžu vecumu, pēc tam parasti pāriet. Šī kautrība ir jārespektē, jāpiedāvā izmantot apģērbu, slotiņas un citus veidus, kā piesegt kailumu, ja pusaudži to vēlas.
Pirts bērnam ir laba arī tāpēc, ka tur nevar ienest telefonu – tas nozīmē, ka bērns piedzīvo citas sajūtas, ne ierastās un ikdienišķās. Pirtniece Ivita Pičukāne gan saka, ka bieži viedierīces ir problēma vecākiem - jāiet pirtī, bet tēvs vēl skatās telefonā.
Pirts ir arī rūdīšanās – ziemā var izskriet ārā sniegā vai pat iekāpt aukstā ūdenī. Pirtnieks Vilnis Lejnieks uzsver, ka nav vienādi noteikumi un prasības visiem bērniem, - katram sava pirts tīkamāka.
