Pēteris Kļava pauda, ka
“morāli garīgā cilvēka attīstība nesākas tikai ar bērnu. Diemžēl bērni palikuši tā kā automašīnas. Iegādājas, lai ir. Lai ir ērti, lai ir, ko pamīcīt, pamīlēt, tas uz visiem, protams, neattiecas.
Un tāpēc tādi atbildīgi cilvēki, daudzi jauni cilvēki (..) grib atturēties no bērnu radīšanas.”
Komentējot bērnu centrisma ideju, Pēteris Kļava atklāja, ka “tas ir nožēlojami, bet tas diemžēl ir neizbēgami, un skaidrs, ka tas mainīsies, šīs izmaiņas sociālajās pasaulēs notiek (..), šīs izmaiņas ir proporcionāli sabiedrības intelekta, vērtību un, būtībā, imperiālisma sabrukšanas spogulis.” Viņš norādīja, ka ļoti daudziem bērns kļūst par tādu mīļmantiņu, kur cilvēks mēģina aizmirst sevi. Un bērns vairs nav kā kosmiska, jēgpilna evolūcijas vērtība, kurā ārprātīgi jāiegulda, bet bērns kļūst par apmierinājumu, par dzīves pelēcības komfortu, lai mēs aizmirstos.
“Svarīgi vecākiem negaidīt no valsts, negaidīt no kaimiņienes vai no televizora, vai no valdības, kad kāds īpaši uzlabos tavu garīgo, emocionālo inteliģenci, kāds paplašinās tavu apzināšanos, tā tas nebūs,”
Pēteris Kļava uzsvēra.
Viņš skaidroja, ka
“vecāki ir tas cietais disks, no kura arī barojas bērns, sabiedrība, valsts, civilizācija. Kāds saturs ir tai mūsu cietajā diskā, attiecīgi tas klonēsies uz tā bērna interfeisa.”
Pēteris Kļava akcentēja tēva nozīmi, atklājot, ka “labākais, ko vīrietis var darīt savam dēlam un meitai, ir kopā lasīt pasakas, noveles, dažādu literatūru, jo tad tiek analizēts cilvēks, bērns jau bērnībā piedzīvo citu cilvēku jūtas. “Mēs izvairāmies no citu cilvēku jušanas, mēs esam agresīvi, mums nav līdzjūtības, arī ne visiem, protams. Mēs nezinām, kā jūtas sunītis, kaķītis, balodītis vai tur puisītis bērnunamā, vai meitenīte… Es domāju, kas tas ir galēji svarīgi, ko es saku, ka tik svarīgi, ka tu ar to bērnu kopā pārdzīvo, kā jūtas tas virtuālais varonis tajā pasakā, tai grāmatā. Un bērnam veidojas milzīga emocionāla bāze, emociju bāze, kurā viņš tad operē, ” viņš skaidroja.
Tāpat Pēteris Kļava atzina, ka
jaunās paaudzes vīrieši progresē, vairāk nodarbojas ar saviem bērniem – lasa, spēlējas – nekā vecās paaudzes vīrieši.
Bērnu ārsts vērsa uzmanību ģimenēm, kurām ir ciešanas, uzsverot nepieciešamību “ciešanas konvertēt ne tikai kalpošanā (bērnam), bet sevis izglītošanā un palīdzībā citiem.”
“Tāpēc, nerunājot par tādu tālieni, šodien, mīļie tēvi, mīļās mammas, kas ir vienas pašas ļoti daudz, tas pārdzīvojums, ko mēs pārdzīvojam par slimu bērnu vai nelaimīgu, tas sagrauj visus resursus, es saprotu, bet es droši vien būtu sajucis prātā, emocionāls būdams, redzot tās šausmas, ja es nemācītos. Man tomēr zināšanas ārprātīgi amortizē intelektu, psihi, sajūtu, un šīs dziļās, viedās, integrālās izpratnes apzināšanās palīdz nest ikdienas krustu, ciešanas, fragmentēt, disciplinēt,” pieredzē dalījās Pēteris Kļava.
