Kā zināms, ūdens ir visas dzīvības pamatā un viens no nozīmīgākajiem dabas resursiem, kas ir vitāli nepieciešams cilvēka fizioloģisko vajadzību nodrošināšanai. “Bisnieku” vecsaimniecībā esošajā akā ir ļoti labs dzeramais ūdens, un nereti, īpaši karstās vasarās, pēc tā brauc arī kaimiņi. Ūdens vajadzīgs arī ēdiena gatavošanai un tīrības uzturēšanai, lopu dzirdināšanai un ēdiena sagatavošanai, stādu audzēšanai, sakņu un augļu dārzu laistīšanai, arī ugunsgrēka dzēšanai. Rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis (1871–1960) savos darbos cita starpā pievērsies arī ūdens tēmai, tāpēc ekspozīcijā izmantoti gan triloģijā “Pastariņa dienasgrāmata” ietverti stāsti, gan arī citas publikācijas.
Ekspozīcijas ideja radās jau pirms vairākiem gadiem, lasot stāstu par to, ka Dzirciema “Dziedātājos” nav akas un ūdens pievests lielā mucā no ezera. Tukuma muzeja krājumā ir fotogrāfijas, kas raksturo ūdens pielietojumu lauksaimniecībā modernajā laikmetā, tostarp kulšanas darbos. Ugunsdrošības dēļ līdzās dampim, kas darbināja kuļmašīnu, vienmēr atradās ūdens mucas, lai nodzēstu uguni, ja kāda dzirkstele iekristu salmos. Tukuma muzeja krājumā nonākusi koka ūdens muca, ko dāvinājis Sēmes “Lapskalnu” saimnieks Arvīds Balodis, un zirga vilkmes rati, ko atvēlējusi Zantes “Strazdiņu” saimniece Agra Sedliņa.
Ekspozīcija tapusi Tukuma novada simtgades programmas “Tukuma novads ceļā uz Latvijas valsts simtgadi” finansēta projekta ietvaros. Tās autore Santa Silava, mākslinieks Ints Sedlenieks. Ekspozīcijā var aplūkot zirga pajūga ratus ar ūdens mucu, lasīt citātus no rakstnieka stāstiem un izpētīt fotogrāfijas. Ekspozīcijas autori īpaši vēlas izcelt Dzirciema skatu pēc ceļa būvdarbiem un jaunās caurtekas ieguldīšanas, ko 1928. gada rudenī fiksējis fotogrāfs Žanis Bergs. Fotogrāfijas pievērš uzmanību ne tikai ūdens pielietojumam, bet arī ūdens līmeņa regulēšanas nepieciešamībai un meliorācijai 20. gadsimta pirmajā pusē.
