Raidījumā “Ģimenes studija” saruna ar simpozija "Interešu izglītība 21.gadsimtā: radošums, personība, karjera" veidotājiem.
Īsumā:
- Pārāk daudz finansējuma dziedāšanai un dejošanai.
- Izvairīšanās no pārslodzes pulciņu izvēlē.
- Bērnu sasniegumu vērtēšanas atšķirības skolā un ārpusskolas izglītības iestādēs.
- Interešu izglītības satura maiņa.
Interešu izglītība mainās līdzi laikam. Piemēram, Rīgas Interešu izglītības centrā no pērnā gada ir jauna programma “Dzīves prasmes” – tur apgūst to, kas būtu mājās jāiemāca vecākiem, bet viņiem nav laika vai arī negrib piepūlēties. Šajās nodarbībās runā par naudu, pārtiku, apgūst šūšanas prasmes, tātad šīs zināšanas ir bērniem nepieciešamas, bet ģimenē viņi tās nevar saņemt.
Alvis un Dace Baloži no “Annas 2” skaidro, ka bērnus interesē droni, skaņu studija, kur var apgūt daudzas mūsdienīgas prasmes. Latvijā interešu izglītība lielā mērā darbojas uz entuziasma pamatiem, tāpēc dažreiz pedagogiem ir jāizdomā jauns saturs no pieejamiem materiāliem.
Interešu izglītības saturs
Laikmetīgās mākslas centra "Kim?" vadītāja Zane Čulkstēna uzskata, ka interešu izglītībai jābūt plašākai - ja mums būtu vairāk tādu namu kā “Annas2”, mazāk dziedāšanas un dejošanas, mēs būtu labākā ekonomiskā stāvoklī: “Mēs esam pārāk daudz investējuši dziedāšanā un dejošanā.”
Interešu izglītība Latvijas kontekstā bieži tiek uztverta kā dziedāšana un dejošana, arī materiālā puse šīm jomām ir lielāka.
Pirmajos gados bērna izvēle ir vecāku noteikta, bieži tās ir ir dejošanas un dziedāšanas nodarbības, bet tās arī māca uzstāties, būt sabiedrībā.
Rīgas Interešu izglītības centrā novēro bērnus, lai viņiem nebūtu pārslodzes. Ja bērns ir vairāk nekā trijos pulciņos, tad sociālais pedagogs vēro bērnu, lai secinātu viņa noslogotību.
Interešu izglītība ir arī daļa no profesijas izvēles, kad var labāk saprast – kas patīk, kas ne, kas padodas. Izcili, ja bērns līdz 9. klasei uzzina, ko izvēlēties, ko neizvēlēties.
Ir atšķirība starp neformālo un formālo izglītību. Neformālajai izglītībai ir pavisam citi izglītības principi.
Ir nepieciešama profesionāli izvērtēta speciālistu pieeja. Interešu izglītībai ieteicams būt ārpus skolas, jo skolā bieži kāds pedagogs var agresīvi uzspiest savas intereses vai hobijus. Skolas vide gan nav noteicošais, ja skolas pulciņā ir neformāla vide, tad ir labi. Neformālajās nodarbībās tagad varēs arī piesaistīt jomas profesionāļus bez pedagoģiskās izglītības.
Neformālajā izglītībā no audzēkņa perspektīvas ir cita pieredze, temps, neformāla pieeja un nav īpaša obligāta programma.
Vai interešu izglītībā jātiecas uz sasniegumiem?
Pedagogam jāskatās daudzpusīgi, bērnus nevar salīdzināt, jebkurš ieguldījums ir labs, profesionāļiem jāprot novērtēt jaunieša sasniegumus bez statistikas rādītājiem, ko dara, vērtējot zināšanas skolā.
“Tas nav izstādē liekams rezultāts, bet tam konkrētajam bērnam tas ir ļoti nozīmīgi,” skaidro pedagoģe Dace Balode.
Bērni interešu izglītībā ir dažādi, jāskatās katra bērna sasniegums dinamikā.
Neformālajā izglītībā būtu jābūt klubu principam – kad vēlas, bērns var piedalīties nodarbībā kaut uz stundu. Tam ir milzīgs ieguldījums bērna sociālajā izaugsmē.
Saistībā ar interešu izglītību nepieciešama lielāka profesionāļu piesaistīšana un prasme sasaistīt izglītību ar situāciju Latvijā, apzinot ekonomiskajā izglītībā nepieciešamās jomas.
Dace Balode pauž, ka nav skaidras pārliecības par nākotni: “Nezinu, kas notiks, kad ieviesīs kompetenču izglītību, jo tur ir daudz kas no interešu izglītības.”
Nav izpētīts, kas notiks, ja visu saliks kopā. Tomēr svarīgi, lai ar birokrātiskām metodēm neiznīcina interešu izglītības tradīcijas.
