Daba kā mazais restorāns
Ejot dabā, ir vērts izpētīt, ko konkrētais gadalaiks piedāvā meža ēdienkartē. Tā ir iespēja ne vien ļaut bērnam iepazīt dabas veltes, bet arī izprast to pieejamību dabā gadalaiku griezumos. Agrs pavasaris ir pilns ar vērtīgiem vitamīniem plaukstošos pumpuros, skujkoku jaunajos dzinumos, zaķskābenēs, gārsas dzinumos. Šķīt, izgaršot un priecēt savu veselību, veldzējot slāpes ar bērzu un kļavu sulām. Vasara pieber saulainos pakalnus ar meža zemenēm: tā ir iespēja mazajiem trenēt sīko motoriku jeb pirkstiņu veiklību, lasot pašiem, verot smilgās vai berot kārajās mutēs. Mellenes, kas piebirušas sūnu paklājos. Purvainos maršrutos reti sastopamās, bet tik vērtīgās lācenes. Rudenī – noderēs groziņš pirmajām sēnēm, ko vēlāk pārvērst maltītē, un, ja paveicas, tad purva takās pa kādai dzērvenei. Ziema, lai arī tukšāka, tomēr tas ir laiks, kad var līdzi termokrūzē ņemt vasaras pļavās lasītās un žāvētās tējas, bet maltīti gatavot zem klajas debess. Latvijas daba ir pateicīga vieta “gardēžu tūrismam”, vienlaikus kalpojot par dabas mācības savvaļas kabinetu.
Vairāk par vienu kumosu
Taču, nepaļaujoties uz dabu vien, vecākiem ieteicams ņemt līdzi tās lietas, kas ir ērti un nešmucīgi apēdamas. Piemēram, āboli vai burkāni, jo sulīga un graužama izvēle, banāni kā laba ārkārtas ēdienreize, jo enerģiju atjaunojoša un sātīga (turklāt abas šīs lietas ir bez lieka iepakojuma – zaļa izvēle). Mājās ceptas siermaizītes vai lavašmaizītes, kas brīvdabā labi garšo arī aukstā veidā. Sausiņi vai sakaltēta rupjmaize, ko zelēt pavisam mazajiem. Dažādu pārslu un žāvētu ogu un augļu batoniņi. Vai auzu cepumi, ko kulināri noskaņotākie vecāki var pagatavot mājās paši. Siera nūjiņas, kas lobāmas, knibināmas un mazos, augošos kaulus spēcinošas. Žāvēti augļi un ogas, ko pasniegt kādā neparastā iepakojumā (kādā kļavu lapu šķīvī, piemēram). Viens no pamatargumentiem – viss, ko var grauzt, zelēt, kodīt ilgāku laiku, nevis norīt vienā kumosā, bet otrs – lūkoties, lai līdzņemamā maltīte nezaudē savu pievilcību un ēdamību, esot ceļā (neizkūst, nesaplīst, nesabojājas karstā laikā u.tml.). Novērojami liecina, ka esot ārpus mājām, mazie gardēži ēd arī tās lietas, ko pie virtuves galda dažkārt nostumj delikāti šķīvja maliņā.
Burvju salmiņš
Dažkārt mazais līdznācējs nav tik daudz izsalcis, cik izslāpis. Tajos gadījumos burvju triks ir iecienīta katram sava līdzņemamā pudele vai krūze, bet vēl gardāk viss garšo ar salmiņu (atkal – ieteicams izvēlēties vairākas reizes lietojamo vai arī izgatavotu no papīra). Ja mazais pieradināts pie eksotiskiem aizjūru dzērieniem no veikalu plauktiem, tad arī došanos dabā var padarīt par aizraujošu piedzīvojumu: līdzpaņemtajā dzeramajā ūdenī ielikt kādu “dabas vitamīnu” (kādu ogu vai pumpuru turpat mežā vai jau mājās cidoniju vai dzērveņu sulas tējkaroti), ļaujot mazajiem minēt, kas ir šī garša, katrreiz izvēloties ko citu.
Siltumputra krūzē
Ja mazie ir putru ēdāji, tad ātra, spēcinoša un, kas pats galvenais, silta maltīte jau no pirmajiem piebarošanas mēnešiem ir kuskusa putra (no paciņas sūcams augļu vai dārzeņu bēbju biezenis, lai arī teorētiski ērts, tomēr ir nepraktiska izvēle, jo pazūd vienā mirklī, neļaujot sajust mazajam sātu, turklāt rada lieku atkritumu slogu). Ja līdzi ir karsts ūdens, tad to var pagatavot uz vietas dažās minūtēs, vien aplejot sauso kuskusa putru, kurai iepriekš pievienots pēc vajadzības kāds gardums – tur der gan saldā versija ar rozīnēm vai ābolu gabaliņiem, gan sāļāks variants ar kādu avokado vai kaltētiem dārzeņiem. Turklāt labs risinājums trauka izvēlei ir ērta, atskrūvējama termokrūze, kurā šādu putru pagatavot uz vietas vai jau paņemt līdzi, jo tā kādu laiku būs silta. Sātīga, veģetāra un vērtīga izvēle ir turku jeb auna zirņi. Tie labi garšo arī aukstā veidā, turklāt, ja tos pēc vārīšanas vēl apcep cepeškrāsnī kādos kaltētos dārzeņos vai garšvielās, tas padara maltīti vēl interesantāku.
Mazo vēderu tilpums
Tas, ko vērts atcerēties, lai labāk kāda maizīte paliek pāri, nekā pietrūkst ceļā. Īpaši vecumā līdz trim – četriem gadiem kaut kā būšana nepietiekamā apjomā var izvērsties par lielu protestu, turklāt, saprotams, ka pēc fiziskas rosīšanās dabas izpētē apetīte padara vēdera ietilpību daudz lielāku nekā mājās. Tas ir aicinājums vienmēr pietaupīt kādā somas kabatā vēl kādu uzkodu, kas iepriekš ceļā nav vēl izreklamēta šādām “krīzes” novēršanas situācijām. Ļaujot būt mazajiem “lieliem”, ir vērts ļaut piedalīties līdzņemamās maltītes sagatavošanā mājās un ļaut to nest arī pašiem savā mugursomā. Vai arī atstāt to visu pārsteigumam. Ja pārgājieni ir ierasta lieta, neiztikt bez praktiskiem un ērtiem traukiem vai līdzņemamo uzkodu vai maltīšu kastītēm, kas kalpos ilgi un kas ļaus neņemt līdzi lieku iepakojumu.
Zaļais padoms!
Visu savu nesu sev līdzi. Senais latīņu izteiciens labi der, lai raksturotu pārgājienu cilvēka uzvedību dabā. Visas lietas, kas pārpaliek no līdzpaņemtās maltītes, vēlams nogādāt līdz atkritumu urnai. Un, jo mazāk vienreizlietojamo lietu vai iepakojumu, jo dabai un cilvēkam priecīgāk.
