Laiks ritēja metru virs zemes
“1987.gada vasaras notikumos nepiedalījos, bet spilgta aina bija 1987.gada 18.novembris. Mēs dzīvojām Salaspilī, Zinātņu akadēmijas ciematā. Stipri lija lietus, un visu nakti pa to rajonu braukāja milicijas “ bobiks”. Atceros, ka lija lietus un daudzos logos dega sveces. Tas bija ļoti skaisti,” Atmodas pirmsākumus atminas Imants Sinka.
“Tad atnāca 1988.gads, tas man pagāja pusmetru vai pat metru virs zemes.
Atceros, bija "Gaudeamus" (Baltijas valstu studentu dziesmu svētki), kāds izvilka karogu, tā sajūta bija neticama. Skrējām uz koncertiem, visām manifestācijām,” turpina Imants Sinka.
Vēl pēc gada, 1989.gadā, kad norisinājās Baltijas ceļš, viņš bijis 4.kursa students toreizējā Latvijas Medicīnas akadēmijā un piepelnījies, strādājot Rīgas 1.slimnīcā.
“Es zināju, ka 1989.gada 23.augustā būs Baltijas ceļš, bet biju tādā sabiedrībā, kur neviens neaicināja piedalīties. Bet es izgāju ārā, jo 1.slimnīca turpat netālu.
Bija daudz cilvēku un daudz karogu, ja es būtu gribējis nostāties rindā, netiktu klāt. Tā es atceros Baltijas ceļu,” atklāj Imants Sinka.
“Mamma ar tēti bija nolēmuši, ka viņi brauks, sazinājās ar kaimiņiem. Viņi ar tēvu domāja, kur braukt – uz Vidzemes šoseju vai Bauskas, beigās nolēma, ka brauks pāri Daugavai un skatīties, kur kāda brīva vieta. Netālu no Bauskas apļa atrada vietiņu, nolika mašīnu un pievienojās cilvēku ķēdei. Mamma teica, ka viņai ārkārtīgi bijusi saviļņojuma un kopības sajūta,” stāsta Jolanta Sinka. “Tur visi vienā elpā elpoja. Tā tiekšanās pēc brīvības.”
Jau 20 gadus vēlāk Imants un Jolanta Sinkas kopā ar dēlu Jāni, kuram tolaik bijuši kādi seši gadi, piedalījušies Baltijas ceļa piemiņas skrējienā.
“Tas arī bija kaut kas tāds. Sajūta, ka kaut kas liels tuvojas. Dažus kilometrus noskrējām kopā ar visiem,” atklāj Imants Sinka.
Satikušies studiju laikā
Imants un Jolanta Sinkas ir apguvuši medicīnu.
“Pēc pamatizglītības esam ārsti,” min Imants Sinka. “Jolanta turpina strādāt kā ārsts. Pats kopš 90.gadu vidus strādāju farmācijas nozarē. Sākumā domāju, aiziešu, pastrādāšu, nopelnīšu, bet kaut kā gadiem ejot attālinājos.”
Imants Sinka ir ieguvis arī biznesa izglītību un tas pavēris plašāku redzesloku un bijis ļoti vērtīgi. Savukārt Jolanta ir fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, strādā Salaspilī un Rīgā.
“Saviem pacientiem saku, ka jārūpējas par savu ķermeni, kas ir mūsu vienīgā dvēseles māja. Bet vajag arī attīstīt garu, lai būtu līdzsvarā. Pacientiem saku, ka jāmīl sevi. Reizēm pašai ar to sanāk, kā sanāk.
Bet ir jājūt sevi, jāapzinās sevi, tad labāk uztveram apkārtējo pasauli,” uzskata Jolanta Sinka.
Abu vecākā meita Sandra ir apguvusi arhitektūru un šobrīd strādā Norvēģijā, vidējā meita Linda vada programmēšanas skolu skolēniem. Pati smej, ka darbu nemaz nav meklējusi pēc studijām, jo jau studiju laikā sāka strādāt pašas izveidotā uzņēmumā. Bet dēls Jānis mācīsies Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 11.klasē. Iespējams, ka Jānis varētu turpināt medicīnas līniju ģimenē, jo ārste ir bijusi arī Imanta mamma, savukārt Jolantas mamma bijusi bioloģe.
Tiesa, Imanta mamma sapņojusi par skolotājas profesiju, bet medicīnu izvēlējusies praktisku apsvērumu dēļ. Pēc Otrā pasaules kara viņa atbalstījusi nacionālos partizānus un sapratusi, ka vajag profesiju, kas ļauj izdzīvot, ja aizsūtītu uz Sībīriju. Tāpēc viņa izvēlējusies māsu skolu un pēc tam medicīnas institūtu.
Pagaidām Jānis īsti medicīnai nē nesaka, bet piebilst, ka viņu interesē arī radošas lietas un inženierzinātnes. Viņš arī māsas iespaidā aizrāvies ar programmēšanu.
Ir svarīgi zināt savas zemes vēsturi
Lūkojoties uz šodienu, Imants Sinka atzīst, ka arī latvieši ir izredzētā tauta.
“Pasaulē ir 5000 tautību, bet cik ir valstu. Uz katrām 25 tautām ir viena valsts. Tā ir milzīga vērtība un to nedrīkst aizmirst. Redzam, kas notiek ar daudz lielākām tautām, kurām nav savas valsts. Tie ir kurdi, palestīnieši.
Sava valsts nozīmē, ka vari kopt savu kultūru, runāt savā valodā, nebaidoties, ka tevi liks cietumā, vari brīvi attīstīties, ceļot. Par to cilvēki piemirst,” vērtē Imants Sinka.
Jolanta Sinka uzskata, ka svarīgi ir svinēt valsts svētkus.
“Mēs ģimenē svinam ne tikai 18.novembri un 4.maiju, bet arī 1.septembri un dziedam dziesmu "Nevis slinkojot un pūstot",” atklāj Jolanta Sinka. Svarīgi ir svinēt gadskārtu svētkus, jo tur ir dainu kods un gēni gan no Vidzemes, gan Latgales, gan Kurzemes. Tas uztur un stiprina, to varam tālāk nodot bērniem, viņi nodos saviem bērniem.”
“Patriotisms noteikti nav īstermiņa projekts. Nevar domāt, ka nosvinēsim vienus svētkus, tad varam saukt sevi par patriotisku ģimeni. Tas jāsāk no bērnības, jo bērnības atmiņas ir spilgtas un tas ir kods, kas manā gadījumā ir nostrādājis, gan kopīgi pasākumi, gan svētki, gan koncerti.
Varbūt sākumā bērni neizrāda patiku apmeklēt pasākumus, ar laiku novērtē, ka tas ir tuvs un svarīgs posms tavā dzīvē bijis, bez kura būtu citādas vērtības šobrīd un citāds redzējums, kā veidot ģimeni,” analizē Linda.
“Ja man jautā, kas ir patriotisms un dzimtenes mīlestība, atbilde ir vienkārša - ir svarīgi zināt savas zemes vēsturi, jo neviens nav redzējis koku, kas var zelt un zaļot, ja viņam nav saknes, otra lieta - cilvēkam jāizglītojas visa mūža garumā, trešais - ja tu strādā, tad godprātīgi pildi savus pienākumus, centies maksāt nodokļus, nedod kukuļus, neakceptē kukuļus. Tu rūpējies par savu ģimeni, nepalaid garām netaisnību. Tas arī ir patriotisms, manuprāt,” pārliecināts Imants Sinka.
Imants Sinka ir aizrāvies ar vēsturi, bet ģimenes vēsturi pētījis arī viņa brālēns Kārlis Sinka. Viņš izpētījis, ka tagadējā Rankas pagastā, vieta, kur šobrīd atrodas Imanta vectēva celtā māja, Sinku dzimta dzīvojusi jau kopš 18.gadsimta vidus, pēc Lielā Ziemeļu kara.
“Tai vietai ir aura, tur visiem patīk. Īpašumā tā vieta nonāca, pateicoties manam vecvectēvam Pēterim Sinkam, kas to izpirka no barona 1871.gada 8.aprīlī. Kopš tā laikā tā pieder mūsu dzimtai. Esam saglabājuši cauri visiem laikiem,” lepojas Imants Sinka.
Laukos aizrit ģimenes nedēļas nogales, no turienes uz Rīgu ceļo arī pašu audzēti gurķi un tomāti, kas tiek likti burkās, lai visiem pietiktu gardu konservu arī ziemā. Imants Sinka atklāj mazsālītu gurķīšu recepti, kas tiek dēvēti par “Gunta gurķiem”, jo tās autors ir māsīcas vīrs Guntis Arājs.
Mazsālītie "Gunta gurķi"
Recepte paredzēta divām trīslitru burkām, kuras piepilda ar gurķiem. Pa vidu tiem izkārto 2 gabalos sagrieztus sīpolus un dilles. Katlā vāra 3 litrus ūdens, pievieno dilles un piparus, 3 ēdamkarotes sāls, 6 ēdamkarotes cukura. Kad marināde savārīta, to papildina ar 3 ēdamkarotēm etiķa esences. Pārlej burkās saliktajiem gurķiem, ļauj ievilkties.
Savukārt ziemai Imants Sinka gatavo marinētos gurķus precīzi pēc tēva atstātās receptes.
