Ārkārtējās situācijas noteiktos ierobežojumus ierastajām sociālajām aktivitātēm – arī slēgto skolu un ierobežotās bērnudārzu darbības dēļ – izjūt ne vienā vien ģimenē.
Jāpieņem, ka nav izvēles, situācija ir tāda, kāda tā ir, jātiek galā, neviens cits mūsu vietā neko neizdarīs, pauž Inga Akmentiņa-Smildziņa
Būtiskais - ir jāmācās saskatīt labās lietas, kas šajā situācijā ir. Piespiedu kārtā esam spiesti paskatīties uz sevi tuvplānā - uz savām problēmām, savām raizēm, savām emocijām un paši sev uzdot jautājumu, kāpēc uz kaut ko reaģējam tā, kā reaģējam.
Idejiski esam vienā laivā, bet katram šajā laivā līdzi paņemtais komplektiņš ir cits.
Lielākā problēma ir emocijas un pieaugošais stress, satiekoties ar šādu krīzi, jāmācās ar šo situāciju un stresu tikt galā, uzskata Inga Akmentiņa-Smildziņa.
“Mums pašiem ar saviem bērniem ir jātiek galā, jāprot nolikt emocijas un atrast konstruktīvus risinājumus.”
Tāpat sev jāatbild uz jautājumi: kas ir ļaunākais, kas var notikt? Nevar palīdzēt bērniem, ja vecāki ir paaugstinātā stresa līmenī, ja gribas uz bērniem kliegt.
Tāpat ir mulsinoši sev atzīties, ka būt kopā ar savu ģimeni ilgtermiņā ir stress. Ir jāmeklē atbalsts, vecākiem nopietni jāpadomā par sevi un savu emocionālo veselību.
