Ne visos gadījumos atbildīgo institūciju darbības ir bijušas tādas, lai ievērotu un prioritāri nodrošinātu bez vecāku gādības palikušo bērnu labākās intereses, secināts Valsts kontrole revīzijā "Atņemtā bērnība. Ikvienam bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē".
Raidījumā “Ģimenes studija” saruna ar speciālistiem par problēmām nozarē un iespējamajiem risinājumiem.
Valsts kontroles revīzijā secinātais
„Normatīvie akti un likumdošanas ietvars Latvijā ir ļoti sakārtots. Bet, ja skatāmies, kā notiek dzīvē, tad ar normatīvo aktu cēlo mērķu īstenošanu nevedas,” norāda Valsts kontroles padomes locekle Inga Vārava.
"Pēc revīzijas par ārpusģimenes aprūpi Latvijā Valsts kontrole secinājusi, ka problēmas sākas jau pašvaldībās: netiek veikta sociālās sistēmas izpēte, nav priekšstata, cik daudz ģimeņu ar bērniem dzīvo to teritorijā, nerunājot par to, ka pašvaldībām būtu zināms, kurām ģimenēm nepieciešama palīdzība. Arī tad, kad ģimene ir nonākusi institūciju uzmanības lokā, ir konstatēts, ka sociālie dienesti, gan bāriņtiesas vilcinās ar lēmumu pieņemšanu, palīdzības sniegšanu," turpina Vārava.
Viņa arī min, ka pēdējo divu gadu laikā situācija uzlabojas, kaut vai ārpusģimenes aprūpe arvien vairāk tiek nodrošināta ģimeniskā vidē pie aizbildņiem vai audžuģimenēs, tomēr pārkāpumi arvien tiek konstatēti.
Bērnus uzraugošā sistēma nedarbojas
Mēs dzīvojam ar citu izpratni par bērnu audzināšanu, bet ir vēl saglabājies zināms audzināšanas fons. Kopējā sabiedrības nostāja – “tā ir ģimenes lieta”. Sabiedrības pienākums ir palīdzēt.
Problēmas konstatē novēloti, kad bērns jau no ģimenes jāizņem.
Pirmā vieta, kur varētu konstatēt problēmu – dzemdību nami, kur bērni dzimst, tad ģimenes ārsti, bet no šiem speciālistiem reti tiek saņemti ziņojumi. Kūtri informāciju saņem no pirmsskolas izglītības iestādēm un skolām.
Apmeklējot ģimeni, uzreiz ir iespējams noteikt sadzīvisko nekārtību, bet vardarbību uzreiz nevar pamanīt, tā var būt slēpta un rafinēta; tikai izņemot no ģimenes psihologs, ilgstoši strādājot ar bērnu, var noteikt, kā bērnam klājies ģimenē.
Laukos cilvēki pieraduši ar problēmām tikt galā paši, neprasa palīdzību.
Ir ģimenes, kas klaiņo pa Latviju – tikko saņem informāciju, sāk kontrolēt, tā uzreiz ģimene ceļo uz citu vietu. Ģimene slēpj informāciju par vietu, uz kuru dodas, klejotājģimenēm nav iespējams izsekot.
Bieži problēma netiek risināta, problēma milst tik ilgi, līdz bērns jāizņem no ģimenes. Lai izņemtu bērnu no ģimenes, tad jākonstatē, ka apstākļi ir bērnam ļoti nelabvēlīgi, ģimene neiesaistās situācijas uzlabošanā. Ja problēmsituācija var nodarīt postu bērna veselībai, dzīvībai un labvēlīgai attīstībai, tad bērnu var izņemt no ģimenes. Diemžēl, bet bieži izņemšana no ģimenes notiek novēloti.
Kad bērnu izņem no ģimenes, tad seko trīs soļi, skaidro Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvele.
Aizbildnis. Bērnam, kurš izņemts no ģimenes, jāmeklē aizbildnis, bet bieži to nedara. Parasti uzrunā vecvecākus, māti vai tēvu, bet neuzrunā tālākus radiniekus. Pusē gadījumu aizbildņi nav meklēti.
Audžuģimene. Audžuģimeņu trūkst, bērniem tās nevar nodrošināt.
Bērnunams. Bieži tas ir citā administratīvajā teritorijā, bērnu aizsūta tālu no mājām, pat nepārliecinoties, vai bērnam iestāde ir atbilstoša.
Laila Grāvele nosauc četrus uzraugus, kas uzrauga bērna dzīvi bērnunamā – bāriņtiesa, sociālais dienests, bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, domes izpilddirektors. Četri uzraugi netiek galā ar darbu - aizbrauc neatkarīgs pārbaudītājs un ierauga, ka bērns nesaņem pilnu pakalpojumu.
“Kaut kas nav kārtībā ar šo sistēmu,” pauž Laila Grāvele.
Pērn izbeidza praksi brīdināt par vizīti pārbaudāmajā objektā, jo pieredze rāda, ka iestādes sagatavojas pārbaudei un arī ietekmē bērnus.
“Valstiski jādomā, kā paaugstināt bērnu iestādes kapacitāti,” pauž Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Marianna Dreja.
