Siguldas zoo platības ziņā šobrīd ir lielākais privātais zooloģiskais dārzs Latvijā. Tur var sastapt 100 dažādus dzīvniekus – vairumu no viņiem var arī samīļot un uzcienāt ar turpat nopērkamu pārtiku, kas garšo, bet neskādē dzīvniekiem.
Ideja par zoodārzu radās tobrīd 16 gadus vecajam kaimiņu dēlam Danielam, kura pūrā bija Latvijas kaza Grieta, kas tagad ir viens no Siguldas zoodārza iemītniekiem, stāstīja Sandijs. Viņš apņēmies Danielam palīdzēt to īstenot, jo pandēmijas laikā viņam piederošās reklāmas aģentūras ieņēmumi samazinājās par 90 procentiem. Sākumā tika izveidots mini zoo Kuivižos, tagad Siguldā.
“Sākumā, kad Sandijs pateica šo, es vispār domāju – ārprāts,
viņam taču ar dzīvniekiem nav nekāda saistība bijusi. Sākumā man tas likās traki. Esmu ļoti priecīga, ka viss ir izdevies un ka rezultāts ir tāds, kāds tas ir,” atzina Sandija sieva Monta.
Uzņēmējs piekrita, ka šis ir neparasts biznesa virziens, par kuru augstskolās neko nemāca, tāpēc viss bija jāapgūst paša spēkiem:
“Viss ir uz savas ādas jāizmēģina, jāapdedzinās, puni jādabū un daudz sirmu matu negulētās naktīs. Tas viss iet kontekstā ar kaut ko jaunu, ko tu radi, kur tev nav neviens pa priekšu gājis un tu varētu kādu šablonu jau nokopēt. Te tomēr tu ej un radi no jauna visu.”
“Man liekas, ka es šeit [darbu] ieguldu ne tik daudz, kā par biznesu domājot, protams, ka tas arī ir svarīgi, lai lielās investīcijas atnāktu atpakaļ, bet
gribas vairāk sabiedrībai atkal kaut ko radīt. Ne visi dzīvo privātmājās un var turēt trusīšus un sunīšus, ne visiem ir iespējas,” viņš skaidroja.
Sandijs ir pārliecināts, ka radījis prieka un miera ostas ne tikai tām ģimenēm, kuras atbrauc apskatīt dzīvniekus tuvplānā, bet arī saviem trim bērniem, kuri piedalījās idejas realizēšanā un tagad palīdz tas uzturēšanā.
Ģimenē aug Renārs (10 gadi), Klēra (7 gadi) un Everts (2,5 gadi). Kamēr abi jaunākie bērni izbauda prieku par dzīvniekiem, vecākais dēls jau palīdz arī viņus aprūpēt, sagriežot burkānus, rūpējoties, lai vienmēr ir ūdens, ko padzerties.
Monta atzina, ka bērni zooloģiskajā dārzā pavada visu vasaru un brīvo laiku. “Man liekas, ka bērnos tas atver mīļumu un rūpes. Ir jādod iespēja viņiem rūpēties, un lai tiek tie dzīvnieki pēc iespējas vairāk, jo man liekas, ka tiešām tie bērni paliek tādi mīļāki un rūpes izrāda par dzīvnieciņiem,” viņa norādīja.
“Es domāju, ka mūsu bērni būs dabūjuši to saprašanu, kā ar dzīvniekiem jāapietas,” piebilda Sandijs.
Viņš arī atzina, ka šāds uzņēmējdarbības veids prasa tam veltīt visas brīvdienas, svētku dienas un vasaru, tāpēc rūpes par bērniem bieži paliek uz Montas pleciem.
“Es sapratu, ka man ir jāuzņemas visas rūpes par bērniem un māju. Tas arī reizēm prasa savu daļu nervus, pacietību un visu pārējo, bet es redzu, kā dēļ mēs to visu darām, un tas dod spēku visu izturēt reizēm vienai pašai ar viņiem visiem trijiem,” viņa uzsvēra.
Sandijam tikmēr rūpes sagādā zooloģiskajā dārzā mītošie dzīvnieki – alpakas, kamieļi, lamas, aitas, pundurkazas, surikati, zebras un visi pārējie, jo arī par viņiem jārūpējas tikpat kārtīgi kā par citiem ģimenes locekļiem, viņš uzsvēra:
“Mēs esam sapratuši, ka tas ir tāds pats ģimenes loceklis kā mūsu pašu bērni, viņiem ir labās dienas, viņiem ir ne tik labās dienas. Mums ir vairāk nekā 100 dzīvnieki, viņi arī mēdz slimot. Tā ka visas rūpes tādas pašas, kā tas ir ģimenē. Un tiešām bez brīvdienām.”
Vienlaikus gan Sandijs, gan Monta atzina, ka dzīvnieki ikdienā sniedz ne tikai mīļumu, bet arī apbrīnojamu mieru, kas gan viņiem pašiem, gan viņu bērniem nāk tikai par labu.
