"Lasīšana mūs visus padara par imigrantiem. Tā izved mūs ārpus mājas, un vēl svarīgāk, tā rada mājas mums it visur," tā aktrise Rīza Viterspūna ir teikusi par grāmatām un lasīšanu. Tieši šis citāts savulaik kļuva aktuāls divtūkstošo gadu sākumā, kad Bērnu literatūras centrs arvien biežāk sāka saņemt skumjus e-pastus no Latvijas bibliotēkām ar ziņu, ka kārtējais mazais lasītājs, kas ir nācis uz bibliotēku, kopā ar saviem vecākiem ir emigrējis vai tuvākajā laikā plāno braukt uz citu valsti labākas dzīves meklējumos. Bērnu literatūras centrs pieņēmtais lēmums rāda, cik nozīmīga ir lasīšana, dzīvojot ārpus Latvijas, ka diasporas lasītāji stāv rindā pēc latviešu grāmatām. Izrādās, latviešu bērniem svešumā pie sirds iet dzeja, bet vecāki, lasot priekšā bērniem, iegūst paši un visa ģimene.
Ideja tam, kā bērniem tikt pie jaunāko grāmatu lasīšanas, aizgūta no Nīderlandes, kur Bērnu žūrija darbojās. Galvenā doma ir izvēlēties skaistu, aktuālu grāmatu kolekciju un to piedāvāt lasīt bērniem, pēc tam sniedzot savu vērtējumu par izlasīto.
Sākotnēji bija tikai bērnu žūrija, nu jau lasa un vērtē ne tikai bērni, bet arī jaunieši un vecāki. Izrādās, ka diasporai šī iespēja ir ļoti aktuāla un, kas nav mazsvarīgi, tā ir ļoti nozīmīga iespēja lasīt latviski, turklāt lasīt to pašu, ko lasa radi un draugi Latvijā. Kā stāsta Līna, kura no Siguldas šobrīd pārcēlusies uz Jaunzēlandi, tad viņas divi bērni šo iespēju izmanto ļoti labprāt: "Tā ir liela privilēģija, ka mani bērni Jēkabs un Emīlija var lasīt Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatas šeit, Jaunzēlandē. Mēs, pirms pārcelties uz Jaunzēlandi, dzīvojām Siguldā un tur bijām iecienījuši ar bērniem iet uz bibliotēku, skatīties plauktos, kas ir bērnu un jauniešu žurijas grāmatu plauktos. Tāpēc, kad te, Jaunzēlandē, mūs uzrunāja Evija Trofimova – Baltā mākoņa bibliotēkas vadītaja Oklendā, piedāvājot lasīt tās grāmatas, es biju līdz asarām saviļņota. Tā sajūta, ka mēs varam lasīt tās pašas grāmatas, ko Latvijā lasa mūsu bērnu brālēni un māsīcas, un draugi, ir riktīgi superīga. Gribu pateikt paldies Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, ka šāda iespēja tiek nodrošināta diasporai."
Līnu papildina Evija Trofimova: "Pēc 2018. gada statistikas datiem te dzīvo 261 latvietis. Protams, dati ir diskutabli, jo neviens mūs te skaitījis nav. Ko ir svarīgi saprast, – ka tas ir aptuveni divas reizes vairāk nekā pirms 10 gadiem. Te ierodas vai rodas daudz jaunu ģimeņu, dzimst daudz jaunu bērniņu, kur uzaug ne tikai bilingbvālās, divvalodīgās, bet arī trīsvalodīgās un pat četrvalodīgās ģimenēs. Tādas ir arī manas meitiņas, kuras dzird angļu, spāņu, maoru valodu un, protams, latviešu valodu. Mums šeit nav ne vēstniecības, ne konsulāta, ne citas spēcīgas pārstāvniecības, ja neskaita vēsturisko Kraisčērčas latviešu namu. Tas jautājums man kā latvietei un diasporas māmiņai ir, kā palīdzēt šiem bērniem apgūt iemācīties latviešu valodu, nepazaudēt to, netikt asimilētiem valdošajā angļu valodas kultūrvidē. Manuprāt, te var ļoti labi palīdzēt grāmatas."
Un izrādās, ka grāmatas lasa un grib lasīt, – jā, ne visi, jo tas visbiežāk ir stāsts par vecākiem, lielākoties diasporas bērniem jālasa priekšā,
bet, kā atzīst Iveta Gijde, latviešu bērnu skolas Nīderlandē "Diegabiksis" pārstāve, bērnu un jauniešu žūrijas grāmatas ir viens no latviešu skoliņas pīlāriem: "Mēs katru gadu iesākam septembrī ar jauno grāmatu kolekciju. Mazie bērni gaida rindā uz grāmatām. No rītiem atskrien uz skoliņu, šķirsta, izvēlas. Mēs piedāvājam lasīt gan skoliņas bērniem, gan arī vecākajiem brāļiem un māsām, kas skolā nenāk."
Jā, priekšā lasīšana ir diasporas ģimeņu kopā būšanas priekšnoteikums, prieka mirklis un aizraujoši pavadīts laiks. Lai gan jāsaprot, ka diasporas latviešiem laika ir tik, cik ir, un lasīšana to prasa un – jo vecāks bērns, jo laika lasīšanai latviešu valodā paliek arvien mazāk.
Tomēr, neraugoties uz to, arī Amerikas latviešu ģimenes atrod laiku lasīšanai. Ilona Ozoliņa-Čiu, Ņujorkas latviešu Ev. luteriskās draudzes Ņūdžersijas latviešu pamatskolas skolotāja: "Reizēm pie pusdienu galda, kur tās žūrijas grāmatas stāv, jo ir svarīgi, lai tās grāmatas ir acu priekšā, lai tās redz vizuāli un katrs pats var paņemt, aplūkot, aptaustīt, vecāki pārrunā, dalās. Pie mums skolēni brauc no četriem štatiem, un grāmatu apmaiņa nav nemaz tik vienkārša. Mūsu bērni piedalās arī Rumakā, kas ir Amerikas latviešu apvienības lasīšanas veicināšanas programmā, kur visu gadu klases lasot, gada beigās var saņemt 50 dolāru. Mēs ar astoto klasi lasām Vizmas Belševicas ''Billi'', trešā klases lasa Blaumaņa ''Velniņus'', bet tas ir vēl paralēli bērnu žūrijas grāmatām. Mēs vismaz 10–15 minūtes mēģinām izplēst [laiku lasīšanai] vakaros."
Ģimenēm nereti tā ir cīņa pašiem ar savu discpilīnu, bet nenoliedzami ir ieguvumi, turklāt tā ir iespēja piedzīvot Latviju.
Atklāt pasauli, tostarp valodas pasauli, ko citkārt diez vai izdotos. Turpina Evija no Jaunzēlandes: "Lasot grāmatas latviešu valodā, bērni iepazīst tādu valodu, kādu viņi diez vai sastaps ikdienas sarunās, it sevišķi, ja mājās vienīgais runātājs ir tikai mamma vai tētis. Būsim godīgi, kurš gan no mums sadzīvē lieto vārsmas. Pārsvarā tie būs simt, divsimt vārdi, un tas veido bērna vārdu krājumu augot. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka bērni lasa literatūru, dažāda veida literatūru un ka lasa arī dzeju. Starp citu, esmu pamanījusi, ka bērniem ļoti patīk dzeja un dzejoļi. Viņiem ir laba izjūta ritmam un atskaņām, Ja kāds vairās no dzejas lasīšanas, tad tie ir vecāki, nevis bērni. Tā ka varu iedrošināt vecākus pamēģināt lasīt vairāk dzejas kopā ar bērniem. Un vēl es aizmirsu piebilst, ka šobrīd mūsu bibliotēkā ir reģistrējušies kādi 40 cilvēki, ģimenes, vecāki. Aptuveni padsmit cilvēki gan bērni, gan vecāki nobalsoja programmā. Gribētu, lai cipars aug, un uz to mēs ejam."
Un vēl kas nav mazsvarīgi, – tas, ka bērnu viedoklī ieklausās. Lasīt bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatas nozīmē piedalīties vērtēšanā, un tas bērniem arī esot ļoti no svara, zināmā mērā motivācija lasīt.
