Helena un Otto ir divu meitu vecāki un viņus vieno kopīgs redzējums uz dzīvi. Kā viņi stāsta, centrā ir ticība Dievam, tad patiesas rūpes vienam par otru un arī par citiem cilvēkiem, kuriem iespējams palīdzēt. Tāpēc likumsakarīgi, ka, sākoties karam Ukrainā, viņi izvēlējās ne tikai bēdāties un šausmināties par tur notiekošo, bet kādam reāli arī palīdzēt. Un tagad jau var atskatīties uz tām trim nedēļām, kad pie viņiem dzīvoja trīs bērnu ģimene no Ukrainas.
Helēnu uz Latviju atveda mīlestība, Helēna ir igauniete, ar vīru iepazinās draudžu rīkotā pasākumā studiju gados.
Helena sevi raksturo kā ekstravertu un skaļu igaunieti un par attiecībām ar vīru saka – "bija vērts atbraukt uz Latviju". Sākums Latvijā bija grūts, arī vientuļš, pamazām iemācījās valodu. Helēna saka: "Es ļoti vēlējos kļūt par (Latvijas) daļu." Helēna arī nesaskata atšķirības starp latviešiem un igauņiem.
Abi joprojām aktīvi darbojas Rīgas Kristus draudzē, tā ir iekšēja nepieciešamība. Abu attiecībās vienojošais ir vienādas vērtības – ticība, ģimene, tuvākie cilvēki.
Meita Zara ir astoņus gadus veca, Šarlota 13 gadus veca, abas meitenes māk igauņu valodu, bieži ciemojas pie radiniekiem Igaunijā.
Helēna par palīdzību bēgļu ģimenei no Ukrainas saka: "Mēs nevaram palīdziet daudziem, bet kādam."
Bēgļu ģimenei no Ukrainas viņi ļauj sajusties kā mājās un draudzībā mēģina ieguldīt maksimumu.
"Mēs mēģinām daudz smieties, jo apstākļi (Ukrainā) bija un ir nospiedoši," stāsta Helena. Bērni pierunāja vecākus pamest Ukrainu, sakot, ka negrib mirt, tā viņi nokļuva Latvijā.
Ir labi domāt par citiem, ģimene ir ieguvusi draugus uz mūžu,
uzskata Helēna.
Posternaku ģimene Serhijs, Jeļena un viņu bērni Andrijs, Timurs un Bogdana tagad ir atraduši īres dzīvokli Rīgā, bet abas ģimenes joprojām tiekas katru nedēļu.
Serhijs atceras, ka ieradušies Jūrmalā naktī pēc septiņu dienu brauciena no Ukrainas, kur sagaidīja Helena un Otto ar ziediem, tas bija liels prieks.
Jeļena laiku, kad abas ģimenes dzīvoja kopā Jūrmalā, raksturo kā pacietības pilnu, Ķengu ģimene visu nodrošināja. Ja nebūtu lielās bēdas Ukrainā, tad kopā dzīvoto laiku varētu uzskatīt kā brīvdienas Latvijā, pauž Serhijs.
"Esam ļoti pateicīgi Latvijai, Jūrmalai un Rīgai, visi bija ļoti atsaucīgi,"
pateicības vārdus saka Serhijs.
Serhijs cenšas mācīties latviešu valodu, ir atradis darbu, par to ir ļoti pateicīgs, jo var nodrošināt ģimeni.
Uzteicams ir Latvijas atbalsts, viss tik ļoti no sirds, ka te jūtamies kā mājās, uzsver Serhijs. Jeļena vēl nestrādā, jo jāpalīdz bērniem skolā.
Serhijs par Ķengu ģimeni saka: "Tā tagad ir mūsu kopējā ģimene. Kaut arī esam dažādu tautību, jūtamies kā radinieki."
