Neviens no daudzajiem bērniem nav pie viņas. Melānijas stāsts

Šis ir viņas pēdējais bērns. Meitiņa. Vairāk nebūs – tā viņai pateica māsa - daktere, un nu jau Melānija apradusi ar šo domu. Un nevajag arī. Visi saka, ka viņa bagāta ar bērniem, bet neviens nav pie viņas – ne tie, kuriem jau pašiem bērni, ne tie, kuri uz Ameriku aizvesti, ne arī paši jaunākie.

Palīdzība krīzes situācijā nonākušajām jaunajām grūtniecēm un māmiņām

  • Biedrības „Ģimenes Šūpulis” krīzes centrs Patvēruma māja no 2015. gada uzņem un atbalsta bez fiziska, emocionāla un psiholoģiska patvēruma palikušas un grūtībās nonākušas grūtnieces un jaunas māmiņas ar mazuļiem līdz viena gada vecumam. Kontakti: „Jaunpalejas,” Kauguru pagasts, Beverīnas novads; Tālr. 64234485; epasts: patverums@gimenes-supulis.lv; www.gimenes-supulis.lv; vadītāja: Valda Reķe, mob. 26548496, e-pasts: valda.reke07@gmail.com;
  • Misija „Pakāpieni" palīdz krīzes situācijās nonākušajām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm. Kontakti:  Rīgas iela 41, Tukums; tālr. 26287215; www.pakapieni.lv;  e-pasts: zane@pakapieni.lv
  • Biedrība „Cerību spārni” Siguldas novada „Kārklos” lietošanā uz 10 gadiem saņēmusi māju, zemi un saimniecības ēkas, kur izveidots Sociālā atbalsta centrs „Cerību māja”. Atbalsta centrs sniedz divus pakalpojumus – sociālo rehabilitāciju vecākiem ar mazgadīgiem bērniem pēckrīzes periodā un aprūpes un dzīvesprasmju apmācībā, kā arī atelpas brīža pakalpojumu vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti.Tālr.: +371 26879835. e-pasts: marika.sica@ceribusparni.lv.

Divus gadus viņa bija viena. Tagad viņas ir divas – Melānija un Melisa.

Nu jau trīs mēnešus viņas mājas un arī ģimene ir te, tālajā Beverīnā. Melānijai ir sava istaba, sava vieta pie lielā saimes galda. Viņa patiešām jūtas kā ģimenē. Galvenais, ka viņa ir pieņemta, ka visiem patīk viņas joki, ka neviens nenosoda, nedraud. Un kā viņu no slimnīcas sagaidīja! Ar puķēm un apsveikumiem. Tā nekad nebija noticis. Darbinieces viņu pat mīļvārdiņā sauc par Melānīti. Nekad neviens viņu tā nav saucis, ne vecāki, ne māsas, ne brāļi, ne vīrs, ne citi vīrieši.

Melānijas istabā pie sienām un plauktiem izliktas visas bērnu bildes kopā ar viņu.

Viņa tajās izskatās vēl tik jauna. Dažreiz liekas, ka bērni ir atkal visapkārt. Tik ilgi nav viņus redzējusi. Nez vai viņi atpazītu? Vecākās meitas dažreiz piezvana, bet kaut kā viņas vienmēr sastrīdas. Neprot aprunāties un sarunāties.

Māsa Melāniju šurp atveda nedēļu pirms Ziemassvētkiem. Viņa ar gaidāmo mazuli bija kļuvusi par apgrūtinājumu viņas ģimenei. Var jau saprast – māsai pašai otrs bērniņš gaidāms. Lai jau. Melānija ļaunu prātu neturēja, jo, līdz pusmūžam dzīvojot, tik daudz kas bija pieredzēts: cik reizes bija jāmeklē, kur palikt ar maziem bērniem un bez viņiem, cik reizes no darba kolēģiem bija zilumi zem acīm jāslēpj, un kas vēl visu var atcerēties - cik naktis kurtuvē pārlaistas, cik dienas bez ēdamā bijis jāiztiek.

Melānijai nepatika svētki, ne Ziemassvētki, ne kādi citi.

Šajā mājā visus svētkus svin. Tagad svinēs Ziemassvētkus. Viņa neies un nepiedalīsies, izliksies, ka sāp mugura, un paliks savā istabā. Un, ja arī aizies pie svētku galda, tad tikai, lai paēstu vakariņas. Tomēr neizturēja – aizgāja pie visiem citiem: smaržas no virtuves, kas kāpa augšā, otrajā stāvā, bija pārāk kārdinošas.

Ko? Arī viņai divas dāvanas? Nevarēja viņa atcerēties, kad pēdējo reizi kāds kaut ko dāvinājis, ne arī, kad viņa kādam kaut ko dāvinājusi. Laikam tomēr Melānija neies viena atpakaļ uz istabu, pasēdēs, paskatīsies, kā visi pie eglītes fotografējas. Citas mammas tā sapucējušās un sakrāsojušās, ka grūti atpazīt. Viņa nepucēsies, lai ir, kā ir.

Svētki viņai nepatīk, jo tieši pirms trim gadiem, tūlīt pēc Jaunā gada sagaidīšanas, aizgāja bojā viņas dēls. Labais dēls, tas, kurš visilgāk pie viņas bija. Labi mācījās, sportoja…

Jau naktī Melānija pamodās, jo rīt mirušā dēla vārda diena, visu laiku jādomā, kas varēja būt bijis citādi.

Uz kapiņiem tālu ko braukt, bet tā gribas. Ilgi nav būts.

Agri Melānija dodas uz virtuvi, iekur kamīnu un uzvāra kafiju. Agri pamodusies arī vadītāja, seja nekāda, skumja. Izrādās, arī viņa pirms kādiem gadiem zaudējusi brāli. Gan Melānijas dēlam, gan viņas brālim bijuši vienādi vārdi.

Abas paraudam. Iededzam sveci. Klusi dzeram kafiju. Tā kā vieglāk paliek. Sarunājam, ka uz kapiem aizbrauksim pavasarī, kad sniegs nokusīs un ceļi būs labāki. Aizbrauksim gan. Tā vajag.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti