Nesaskaņas skolās starp krievu un latviešu bērniem. Kā reaģēt vecākiem un skolotājiem?

Karš Ukrainā ietekmē gan pieaugušos, gan bērnus. Diemžēl, skolās novēroti konflikti starp latviešu un krievu tautības bērniem. Vecākiem, pirmkārt, bērniem šobrīd jārada drošības sajūta. Bērnu klātbūtnē jācenšas savaldīt pašiem savas emocijas un nelietot izteicienus vai frāzes, ko bērns varētu vispārināt uz visiem krievu tautības pārstāvjiem, norāda kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Gunita Kleinberga. Savukārt skolotājs šādus konfliktus nedrīkst palaist garām nepamanītus, skolās jāakcentē vērtības un jākoncentrējas uz vienojošo, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vebinārā tiešsaistes sarunu ciklā “Emociju viesistaba” norādīja eksperti. 

Kleinberga vērtē, ka konflikti bērnu starpā saistīti ar pieaugušo emocionālo stāvokli šobrīd: “Cilvēkos ir daudz emociju – ir dusmas, ka tas vispār notiek, ka robežas ir pārkāptas, ir bailes, jo baidāmies par mums, baidāmies par situācijas attīstību. Tas pārnesas arī uz bērniem.”

Tad, kad mājās tiek runāts par karu, piemēram, skatoties ziņas, noteikti kāda no šīm emocijām ņem virsroku. “Tad, kad mājās runājam, jautājums ir, ko mēs sakām un vai mēs runājam tad, kad bērni to dzird un ir klātesoši,” norāda Kleinberga. 

Viņa uzsver: “Ja es, piemēram, esmu vecāks, un esmu šajās dusmu emocijās, un es runāju caur dusmu prizmu, es varu pateikt vārdus, kas saistās ar to, ka krievi tagad to vai to. Es varu lietot terminus, ko bērns dzird, un, ja viņš ir mazā vecumā, viņš paņem jau tikai šo frāzi, jo viņiem nav tāda spēja analītiski izspriest.”

Psiholoģe uzskata, ka bērniem, iespējams, var trūkt zināšanu, lai nodalītu tos krievus, kas iebrūk Ukrainā, un tos, kas mācās viņu klasē, jo termini, kas tiek lietoti mājās, var būt viegli vispārināmi uz visiem tautības pārstāvjiem. 

“Šobrīd ir jābūt uzmanīgiem par to, kādus teikumus un frāzes mēs izsakām bērnu klātbūtnē. Ja bērns iet uz skolu, kurā ir latviešu un krievu tautības bērni, jāuzsver, ka viņi vienalga ir vienlīdzīgi, ka viņi ir bērni, kas iet tajā skolā, ka bērns nav atbildīgs par to, kas notiek apkārtnē,” iesaka Kleinberga. 

“Mēs jebkurā gadījumā nonākam pie tā, ka tas ir stāsts par to, kā vecāki šobrīd spēj tikt galā ar savām emocijām un kā viņi spēj pasniegt šo informāciju bērnam pieejamā valodā un pieņemamā veidā, nepārsātinot un nerunājot caur baiļu, dusmu brillēm, bet runājot kā gādīgs vecāks, kuram arī ir emocijas, kuram arī ir bail, bet kurš nesāk vainot visus krievus,” viņa norāda. 

Skolotājiem savukārt šobrīd jāspēj ātri reaģēt un pamanīt šādus konfliktus, IZM vebinārā tiešsaistes sarunu ciklā “Emociju viesistaba” norādīja Latvijas Universitātes (LU) Starpnozaru izglītības centra eksperte Solvita Lazdiņa: “Skolotājiem šajos brīžos jābūt ar lokatoriem ausīs, un šīs situācijas nedrīkst palaist garām.”

“Manā pieredzē – skolotāja apstādināja šo situāciju un sāka runāt par sevi. Viņa sāka runāt, ka viņai divas paaudzes atpakaļ rados ir krievu tautības cilvēki, vai tāpēc viņa kļūst sliktāka? Tas bija viens paņēmiens, ko viņa izmantoja, un tad blakus paņēmieni, kas varētu būt aktuāli šobrīd dažādās klasēs, ir, ka mēs domājam, kas mums visiem ir kopīgs dažādu tautību cilvēkiem,” ieteica Lazdiņa. 

LU profesore, klīniskā un izglītības psiholoģe Baiba Martinsone vebinārā norādīja, ka risinājums ir norobežoties no personālijām un runāt tajā līmenī, kas mums visiem ir kopīgs. 

“Visiem vērtības, vēlmes un cerības ir vienas un tās pašas gan vienā pusē, gan otrā. Visi vēlas mīlestību, labklājību, sirdsmieru, saskaņu ģimenē, mieru mājās. Tas, kas būtu jādara skolās, jāfokusējas uz to, kas mūs vieno, un jārunā nevis par totalitāro Putina režīmu un varonīgajiem ukraiņiem, bet to, ka mēs esam pret agresiju, ka mūsu skolā ir vērtības,” viņa stāstīja. 

Martinsone uzsvēra: “Šobrīd ir jāaktualizē vērtības skolās, un pamatvērtība ir cieņa. Ja kāds kādu apsaukā, to uzreiz var traktēt, ka tā ir necieņas izrādīšana.”

Tāpat viņa akcentēja, ka svarīgi, kāds paraugs bērniem tiek rādīts: “Vecākiem un vispār pieaugušajiem ir jāsaprot, ka bērnam jāiedod maksimāla drošības sajūta, pat tajā situācijā, kad pasaule ir totāli nedroša. Labs vecāks, labs pedagogs rada aizmuguri, ka bērns kopumā pasaulē jūtas droši.”

Notikumu skaidrošanai noderēt var Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra veidotais buklets "Kā runāt par karu?", kurš pieejams gan skolotājiem, gan vecākiem.

Izdrukājams buklets "Kā runāt par karu":

Dokumenti

Kā runāt par karu ar bērniem

Lejuplādēt

4.09 MB

 

 

 

 

KONTEKSTS:

Krievijas prezidents Vladimirs Putins 24. februārī paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus".

Krievijas karaspēka vienības vairāk nekā nedēļu turpina uzbrukumu Ukrainai, kur Krievijas diktators Vladimirs Putins izvirzījis par savu mērķi panākt demokrātiski ievēlētās valdības maiņu. Ukrainas bruņotie spēki un iedzīvotāji sīvi pretojas iebrucējiem, kas mēģina pārņemt savā kontrolē Kijevu un citas pilsētas.

Krievijas uzbrukums Ukrainai izraisījis vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas, bet lielie starptautiskie uzņēmumi sāka aiziet no Krievijas tirgus.

Reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, rietumvalstis noteica sankcijas pret Putina režīmu, tajā skaitā Krievijas bankas tiks atslēgtas no starptautiskās maksājumu sistēmas SWIFT, tiks aizliegtas visas Krievijas Centrālās bankas transakcijas un iesaldēs visus tās aktīvus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt