Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks - Nepaej garām!

«Nepaej garām» vasaras nometnēs īpašie bērni iegūst jaunas prasmes un dzīvesprieku

Jau vairākus gadus Latvijas Bērnu fonds kopā ar Latvijas Televīziju rīko labdarības akciju “Nepaej garām”, lai koncertā priecētu bērnus un viņu ģimenes un vāktu naudu vasaras nometnēm bērniem ar īpašām vajadzībām, bērniem no maznodrošinātām un audžu ģimenēm. 

Ģimenes un bērnu dēļ

“Jā, jā, zinu, ka tu gaidi meitenes... drīz jau viņas būs klāt”, saka Santa Paulušenko, glaudot klēpī ielekušo takšu meiteni Binniju. Viņas sēž pie atvērta loga, un kluso dzīvoklīti piepilda vārnu klaigas, kas ielas pretējās puses lielajos kokos izveidojušas neskaitāmi daudz ligzdu un droši vien perē mazuļus.

“Meitenes drīz būs mājās un tu tiksi ārā”, klusu turpina Santa, paijājot ģimenes mīluli.

Paulušenko ģimene ir kupla. Trīs vecākie bērni, no kuriem divi ir adoptēti, jau izauguši un aizgājuši savā dzīvē. “Kad lielākie bija paaugušies, likās, ka varam palīdzēt vēl kādam”, stāsta Santa. “Aizbraucām ar vīru apskatīties, bija divas māsiņas. Sapratām – ja ņemsim, tad tikai abas kopā, nešķirsim viņas. Kad atvedām mājās, vecākajai bija 2 gadi, mazākajai – gads un 7 mēneši. Auga, dzīvojām, bet, kad tuvojās skolā iešanas laiks, vēl bērnudārzā sapratām, ka ar attīstību nav kaut kas tā kā vajag. Atradām speciālo skolu un no Jelgavas pārcēlāmies dzīvot uz novadu. Tepat netālu ir internātskola”, sieviete ar roku norāda virzienu. 

Skolas un bērnu dēļ dzīve mainījusies, bet Santa nenožēlo. Meitenēm skola un skolotāji ļoti patīkot. Tikai šogad droši vien budžeta apstākļu dēļ, krasi samazināti interešu pulciņi, kas Santas meitām tik ļoti patikuši.

Binnija ierejas un Santa palūkojas pa logu. Tieši zem otrā stāva loga, pie kura sēž sieviete ar suni, apstājas autobuss un dzirdams priecīgs: “Čau, mammu!”

Tikai pēc dažām sekundēm virtuvē ieskrien un Santai ap kaklu apķeras priecīga meitene ar garu bizi. “Es esmu Signe”, viņa saka, atrāvusies no mammas. Viņai blakus nostājas māsa. Ar kautrīgu smaidu viņa saka: “Mani sauc Santa Vanaga, man ir 15 gadu un es mācos 8c.klasē. Man ļoti patīk skolā, patīk lasīt un matemātika”.

“Viņas ir ļoti dažādas”, pēc brīža teiks mamma Santa, “viena ir hiperaktīva, otra ļoti mierīga. Tad nu mazākā lielo aizstāv, un labi, ka tā, vismaz neviens nedara pāri”. Piecu bērnu mamma stāsta, ka jaunākās meitas mācās pēc speciālas izglītības programmas. 

Klasē vienai esot 5 bērni, otrai – 6. “Spējas katram bērnam ir ļoti individuālas, zināšanas arī katram savas. Meitenes mācās C līmenī, jo man, piemēram, mazākā meita 7.klasē gandrīz nemaz nelasa. Bērnu ar šādām zināšanām laist parastā skolā būtu neiespējami”.

Tikmēr meitenes jau iekārtojušās uz dīvāna un bužina taksenīti Binniju. “Nometnes mūsu mājās tiek ļoti gaidītas. Tur ir ļoti dažādi bērni – ar veselības problēmām, ratiņkrēslos, bērni no audžu ģimenēm. Un visi mācās patstāvīgi būt prom no mājām. Mazo meitu pirmo reizi uz nometni palaidām, kad viņai bija tikai 6 gadi. Protams, sirds trīcēja. Teicu, lai uzreiz zvana, ja kādas nepatikšanas vai problēmas, ka mēs brauksim un vedīsim mājās. Bet viss bija kārtībā. Sazvanījāmies, meitenes bija priecīgas, stāstīja, ka viss patīk, ka daudz ko redzējušas. Diskotēka bija un Cūkmens viesojies!” - “Jāāā”, no meitenēm dzirdama liela sajūsma.

“Cūkmens mums iemācīja dziesmiņu. Un mēs peldējāmies!”, viena caur otru aizrautīgi stāsta Signe un Santa. “Pagājušovasar nometnē bija ugunskurs un mēs cepām desiņas. Un citu reizi bijām Zooloģiskajā dārzā”.

Mamma Santa ir lepna, ka nometnē meitenes pašas tiek galā ar ikdienas lietām, jo mājās, kaut gan daudzus ikdienas darbiņus palīdz paveikt, tomēr meitenes bieži aizmirstas un mammai par daudz ko jāatgādina. 

Kad Santa un Signe ir nometnē, mamma izmanto laiku, lai izietu rehabilitācijas kursu. Viņa ir ratiņkrēslā un laiku sev atrast ikdienā ir gandrīz neiespējami. 

“Esam ļoti pateicīgi Bērnu fondam, ka ir tāda iespēja sūtīt meitenes uz nometnēm. Viņas vienmēr aizbrauc priecīgas, un priecīgas arī atgriežas. Nekad nevienu sliktu vārdu neesmu dzirdējusi. Viņas atradušas draugus, iemīlējušas audzinātājas un vienmēr atved pilnu maisu ar dažādiem darbiņiem, ko izgatavojušas,” viņa neslēpj.

Spēlēt desas ar akmentiņiem

Vasaras nometne īpaši tiek gaidīta arī ventspilnieku Romanovu ģimenē. Mammai Ilzei ir 7 bērni, no kuriem 2 jaunākie ir rūpju bērni. 15 gadus vecā Amanda mācās internātskolā ārpus Ventspils, bet 13 gadus vecais Kristofers īpašā skolā tepat pilsētā.

“Tūlīt parādīšu Kristofera bildītes”, priecīgi saka Ilze un meklē telefonā attēlu galeriju. Tā kā Kristoferam šodien ir nodarbības, mammai ir laiks ievilkt elpu pirms vakara mājas darbiem. “Te viņš ar suņiem mājās”, Ilze rāda smaidīgu, gaišmatainu zēnu, kas apķēris 2 nelielus brūnus suņus, “Kristofers ļoti viņus mīl”.

Kristofers bērnībā piedzīvojis cerebrālo trieku un savos 13 gados runā tikai dažus vārdus. Taču viņš esot ļoti dzīvespriecīgs zēns. “Citi viņu nesaprot, bet mēs mājinieki jau esam pieraduši. Pārsvarā ir tā, ka es uzminu viņa vēlmes, zinu, kas viņam vajadzīgs, un parasti viņš ir priecīgs”. Kristofers ir jaunākais septiņu bērnu ģimenē un sagādā lielākās rūpes. 

“Kad viņš piedzima, bija ļoti kluss. Mazulīši jau parasti rauda, skaļi kliedz, bet Kristofers bija kluss. Un viņš piedzima ar greizām kājiņām”, stingrā, bet klusā balsī stāsta mamma Ilze, “jau no pašas bērnības zināju, ka kaut kas nav kārtībā”.

Vasaras nometnes Kristoferam ļoti patīkot. Viņš parasti brauc kopā ar māsu Amandu un, tā kā brālis nerunā, viņa palīdz sazināties ar nometnes skolotājiem, pasaka apkārtējiem, kas Kristoferam nepieciešams. 

“Esmu ievērojusi, ka viņam ļoti patīk nometnes. Mājās viņš vienmēr atgriežas ļoti priecīgs un apmierināts,” stāsta Ilze. 

Viņa pārliecināta, ka tādam bērnam kā Kristofers ir svarīgi redzēt sev apkārt citus līdzīgus bērniņus, ar viņiem kopā spēlēties un mācīties jaunas prasmes. “Es domāju, ka viņi viens otru saprot daudz labāk, nekā mums šķiet,” pārliecināta mamma. “Ļoti novērtēju visas radošās darbnīcas, kurās viņi piedalās nometnēs. Tie ir tādi darbiņi, ko es mājās viņam nevaru piedāvāt izdarīt. Kaut kas citāds un interesants. Kaut vai tās pašas desas, ko mēs bērnībā spēlējām, vienkārši velkot krustiņus un aplīšus uz papīra. Bet te bērniem iedotas sazāģētas koka ripiņas, kur desas spēlē virsū ar dažādiem akmentiņiem. Pavisam cita lieta!”

Audžumamma: Nemaz nav izstāstāms, cik ļoti lielu mīlestību izstaro šie bērni

Latvijas Bērnu fonda vadītājs Andris Bērziņš atceras arī pavisam pirmo bērnu nometni pirms 30 gadiem, kurai līdzekļus savākuši trimdas latvieši. “Esmu ļoti priecīgs gan mūsu ilggadējiem sadarbības partneriem, gan ikvienam ziedotājam, kuru savāktā naudiņa palīdz piepildīt šo labo darbu. Varbūt kāds atvaļinājumu pavada dienvidos – un tas ir forši, bet šiem bērniem nav nekā labāka par vasaras nometni kādā skaistā vietā Latvijā”.  

Uz koncertu ieradīsies arī Paulušenko ģimene un Romanovi no Ventspils. Izraušanās no ikdienas visām rūpju bērnu ģimenēm ir ļoti svarīga. “Ja būtu gribējusi vieglu dzīvi, man nebūtu tik daudz bērnu”, saka piecu bērnu mamma Santa Paulušenko, “tā bija mana izvēle, par ko man kādreiz cilvēki pārmet – nu kam tev vajadzēja tik daudz bērnu! Bet šodien atbalsts no lielajiem bērniem ir ļoti liels – katru nedēļu kāds atbrauc, palīdz izdarīt darbus vai aizved pie ārsta. Un mazās meitenes dod tik daudz prieka! Tas nemaz nav izstāstāms, cik ļoti lielu mīlestību izstaro šie bērni. Un kad ir svētki – Māmiņdiena – koncertos sēžu un raudu”.
 

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti