Jau 28. gadu Latvijas Bērnu fonds rīko vasaras nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām, vardarbībā cietušiem bērniem, bērniem no audžuģimenēm un sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Liela daļa pasākumu varēja notikt, pateicoties tieši ziedotāju atbalstam.
Kopš 1992. gada Latvijas Bērnu fonds ir noorganizējis 525 nometnes, kurās ir piedalījušies 15 089 bērni. Nometņu kopējās izmaksas šo gadu laikā ir 3 miljoni eiro. Nometnes bijis iespējams noorganizēt, gan pateicoties ziedotāju, gan vietējo pašvaldību atbalstam, kā arī - piesaistot dažādu fondu un projektu līdzekļus.
„Domāju, ka liela sabiedrības daļas tagad var izjust to, kā ir būt ieslodzītam četrās sienās. Bieži vien tās nav tikai četras sienas, bet tā ir arī piektā – sabiedrības viedoklis. Stereotipi. Tas ir jautājums par šo bērnu iekļaušanos sabiedrībā,” uzsver Latvijas Bērnu fonda projektu vadītāja Veronika Butāne.
Nereti par nometnēm valdot stereotips, ka tā bērniem ir tikai atpūta, taču šo nometņu dalībniekiem bieži tā ir pirmā pieredze ārpus mājām bez vecākiem. Ļoti daudzi bērni nometnēs apgūst iemaņas, kas citiem šķiet pavisam ikdienišķas.
Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma projektu vadītāja un vēstures un ģeogrāfijas skolotāja, kā arī Ēdoles pamatskolas skolotāja Gunita Meiere ir viena no Latvijas Bērnu fonda nometņu vadītājām.
No pieredzes Gunita zina, ka nometne nevar rasties ne pāris nedēļu, ne mēneša lakā. Šīs nometnes atšķiras ar to, ka dienas kārtībā nedrīkst būt brīžu, kad nav ko darīt. Jo bērni ar īpašām vajadzībām nespēj paši aizpildīt savu brīvo laiku.
"Nometnes veidotāju filozofija ir tāda – brauc uz nometni. Neko neliks ar varu, nepiespiedīs. Bet ir jāpiedalās un jādara atbilstoši savām spēju robežām, līmenim. Ja tu vari tik - dari tik daudz. Ja vari vairāk - dari vairāk kādu lietu. Ja patīk zīmēt - tad radi šajā jomā. Ja patīk sports - tiks dota iespēja vairāk sportot. Bet nevar būt tā, ka nedari neko,” nometnes darbību raksturo skolotāja Gunita Meiere.
Gunita atzīst, ka jau 10 gadus nometnes pēdējā dienā ar saviem kolēģiem saprot, ka spēki ir izsmelti un šī bijusi viņu pēdējā rīkotā nometne, taču paiet laiks un prātā paliet tikai pozitīvās atmiņas.
„Saproti, kad atkal paskaties tās fotogrāfijas, bērnu smaidus, prieku, tos cilvēkus, kas bijuši iesaistīti, tad tu saproti – nu jā, kādam tas darbs ir jādara. Tas ir mans pienesums. Tāda desmitā tiesa, tā es saku.”
Nometne vienmēr noslēdzas ar kopīgu priekšnesumu atbraukušajiem vecākiem un lielo nometnes kūku.
„Laternu laišana virs jūras, tā ļoti visiem paliek atmiņā. Emocionāli. Ķīniešu laternas palaižam un viņi tos savus sapņus… sapņi viņiem ir. Raudāt gribas, asaras acīs ir,” ar emocijām dalās skolotāja Gunita Meiere.
