Cik liela nozīme ir medicīnas komunikācijai šādos brīžos, plašāka diskusija “Ģimenes studijā”.
Raidījuma tematu rosināja kādas sievietes personisks pieredzes stāsts par spontāno abortu grūtniecības 19. nedēļā, kuru arī ierakstā uzklausa raidījuma gaitā.
Sieviete, kura ar otro bērniņu piedzīvoja spontāno abortu, saskārusies ar mediķu neiejūtīgu attieksmi Stradiņa slimnīcā Rīgā. Pacientei netika izskaidrots viņas veselības stāvoklis, netika uzklausītas viņas sūdzības par pašsajūtu, līdz viņa palātā dzemdēja savu mirušo bērniņu. Kamēr sieviete atradās palātā un cieta sāpes, kopā ar viņu tur bija māmiņas, kuras ārstniecības iestādē atradās ārsta uzraudzībā, lai saglabātu savas grūtniecības. Sievietes pieredzes stāstu klausieties ierakstā.
Mediķi skaidro, ka spontānu abortu iedala divos etapos – līdz 12 grūtniecības nedēļai, statistika saka, ka katrai ceturtajai grūtniecei ir spontānais aborts. Vēlīns aborts ir pēc 12 grūtniecības nedēļas, statistiski šādas situācijas ir mazāk.
Ārstam ir jābūt slimniekam līdzās, jāizrāda empātija, jāpalīdz pārdzīvot, labs mediķis zina, kas ir palīdzošā empātija.
Tomēr līdzpārdzīvot nav viegli, bet ar gadiem ārsts iemācās nodalīt personīgu empātiju un līdzpārdzīvojumu robežas.
Rīgas Stradiņa Universitātes docents Ivars Neiders uzskata, ka nevar prasīt, lai ārsts pārdzīvo līdzi katra pacienta nelaimei, bet no ārsta ir jāsagaida noteikta veida rīcība vai komunikāciju, tā ir empātija.
Ārstam nevaram prasīt, lai jūt līdzi tā, kā tuvinieki.
