Izrādās, ka nebūt ne, vajag pavisam nedaudz. Kā stāsta Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross, tad patiesībā tas problēmu loks, kas apgrūtina reemigranta veiksmīgu līdzdalību mācībās ir viens un tas pats un jau kādu brīdi labi apzināts.
“Tas galvenais klupšanas akmens vēl arvien ir latviešu valodas spējas, kas bērnam varbūt ir, bet ne tādā līmenī, kā Latvijas skolās sagaida. Tāpēc bērniem un vecākiem ir bažas par to, kā veiksies ar iekļaušanos.
Ne tikai valoda, bet daudz kas cits slēpjas zem šīm bažām, tostarp psihosociāli jautājumi: kā bērns jutīsies, kā viņš iekļausies, kā skolotāji klasē mācīs?
Vai skolotājiem mācību metodes būs līdzīgas tām, pie kādām esmu pieradis, dzīvojot ārpus Latvijas? Kā bērni pret mani izturēsies? Vai es varēšu iekļauties klases grupiņā? Man gan jāatzīst, ka jaunākajās klasēs iekļaušanās notiek vieglāk un vienkāršāk, arī tad, ja valodas spējas ir zemākas. Jauni bērni vieglāk iekļaujas. Vairāk problēmu ir vecākajās klasēs, pusaudžu gados, sākot no 12 gadu vecuma, kad var sākties problēmas ar iekļaušanos,” pauž Daina Gross.
Dainas teiktajam piekrīt arī Beāte Balandīna - Vaivaru pamatskolas sākumizglītības un angļu valodas skolotāja, kurai ir Austrijā gūta pieredze, strādājot multinacionālā klasē. Beāte strādāja tādā klasē, kurā bija četri austriešu bērni un pārējie bija reemigrantu vai imigrantu bērni no dažādām valstīm - Horvātijas, Rumānijas, Ungārijas, no Marokas bija divi bērni, kas nozīmē, ka vide bija ļoti multikulturāla.
“Man ļoti paveicās ar pedagoģi, ar kuru es kopā strādāju, jo viņai ļoti patika izcelt dažādību un to uzsvērt. Viņai patika radīt prieku. Es varētu padalīties ar tām galvenajām lietām, kas skolā bija noderīgas, radot iekļaujošu vidi. Lieta, ko viņi ļoti izmantoja, bija ārzemju studenti, tādi, kā es, līdz ar to skolēniem tas radīja drošības sajūtu, ka arī pieaugušie var būt no dažādām valstīm un arī viņiem ir jāizdomā, jāatrod veids, kā iekļauties. Līdz ar to, es brīžiem jutos kā mediators starp citiem skolotājiem un skolēniem.
Vēl viņi aktīvi izmanto brīvprātīgos, kas tiek apmācīti un ievirzīti pedagoģiskajā vidē.
Austriešu skolās nodrošina un darbojas pedagogu palīgi. Skolotāji akcentus lika uz kultūras dienām, kurās bērni ar savām ģimenēm sagatavoja dažādas prezentācijas, kurās iepazīstināja ar saviem nacionālajiem ēdieniem un spēlēm, kas ļāva labāk saprast vienam otru.
Ļoti būtiski ir domāt par labvēlīgu emocionālo fonu klasē, par to vidi un atmosfēru, kādu mēs radām, par to, kā skolotājs ļauj skolēniem justies.”
Izrādās, ka atbalstu jau šobrīd var saņemt gan skolotājs, kurš strādā ar reemigrantu, gan arī ir paredzēta vesela atbalsta sistēma skolēniem. To šobrīd nodrošina projekts “PuMPuRS”, kam pamata mērķis ir novērst priekšlaikus mācību pārtraukšanu, bet visas šīs metodes noteikti iespējams izmantot un vajag pielietot, strādājot ar reemigrantu bērniem.
Māra Liepniece, projekta ''PuMPuRS'' vecākā eksperte, uzsver, ka skolotājs stundā var sniegt individuālu atbalstu skolēnam vai pēc stundām sniegt konsultācijas. Ir iespējams izstrādāt individuālu izglītības programmas apguves plānu, izejot no tā, kādas ir šī bērna zināšanas. Lai izstrādātu individuālās izglītības programmas apguves plānu, vispirms izvērtē bērna stiprās puses, ko bērns prot, piemēram, matemātikā. Ko viņš var, cik daudz sasniedzis, un skolotājam jāsaprot, ka virzība jāsāk no tās vietas, kur skolēns ir, un jāiet soli pa solim uz priekšu.
Ļoti bieži ir tā, ka bērns to ļoti ātri uztver, un tā ir tā individuālā pieeja, iekļaujošā izglītība, par ko mēs runājam, ko paredz jaunais projekts, arī kompetenču pieeja mācību saturā, kur arī runā par to, ka, izejot no bērna spējām un vajadzībām, var plānot mācību procesu, atsakoties tikai no frontālā darba, organizēt darbu apakšgrupās un izvirzot uzdevumus.
Ir jaunums, kas darbosies no 1. septembra un, iespējams, krietni uzlabos un atvieglos reemigrantu iekļaušanos izglītības kārtībā Latvijā.
Ja iepriekš skolēni, uzsākot mācības jaunā vidē, atgriežoties no dzīves ārzemēs, uzreiz saņēma rakstisku vērtējumu, tad
no šī gada 1. septembra, vismaz pirmo periodu, vērtējumu varēs nesaņemt, ļaujot pirmajos mēnešos iepazīties, adaptēties un pielāgoties jaunajai videi un noteikumiem.
Un to eksperti vērtē kā krietnu soli ceļā uz atbalstošas un iekļaujošas vides veidošanu jaunpienācējam.
Patiesībā jau to dažādo atbalsta iespēju netrūkst, bieži vien tas arī neprasa nemaz tik daudz, iespējams, tikai to, lai skolotājam pedagoģija būtu sirdsdarbs. Daina Gross dalās paņēmienos, kurus aizguvusi, viesojoties Londonā skolā, kas strādā ar migrantu bērniem. Protams, ka ļoti svarīgi atcerēties par trīsvienību - vecāki, skolotājs un skolēns, bet otrs ir izmantot citus bērnus, kuri runā jaunpienācēja valodā un kurus angliski sauc par buddy's, latviski tie varētu būt draudziņi. Tādi draudziņi varētu krietni atvieglot jaunpienācējam iejušanos klasē, skolā un mācību procesā. Iespējams, iejusties palīdzēs laiks - proti, ļaut jaunpienācējam ilgāku laiku pildīt kādu uzdevumu, tāpat arī dažādot un pielāgot uzdevumus.
Kā norāda pedagogi un vecāki, ir ārkārtīgi svarīgi skolēnam, kurš nokļuvis jaunā, svešā un, iespējams, līdz galam neizprotamā vietā, ļaut justies īpašam, izcelt viņu saulītē.
“Tieši tā izcelšana saulītē ir tas, kas ļauj un liek skolēnam justies labi. Manā klasē ir kāds reemigrējis puika, un tieši tas ir tas, pēc kā viņš ilgojās. Atceros vienu reizi, kad caur ''Google maps'' mēs apskatījām vietu, kur viņš dzīvojis, viņa skolu… tā bija tāda sajūsma viņam, jo tās ir tās lietas, kas viņam ļauj justies labi. Tieši tāpat arī angļu valodas stundās - ļaut palīdzēt vai ļaut ieņemt viņam skolotāja lomu, tas rada gandarījumu un veicina piederības sajūtu,” akcentē Beāte Balandīna.
Vaivaru pamatskolas skolotājai piekrīt divu bērnu mamma, Ņujorkas latviešu skolas Jonkeros direktore Liene Vidze. Viņas divi bērni šogad Amerikas skolu nomaina pret mācībām Latvijā, galvaspilsētā Rīgā. Tiesa, viņiem paveicies, pirmkārt, ar to, ka līdz šim, dzīvojot Amerikā, apguvuši mācības Brocēnu vidusskolā tālmācībā, līdz ar to neliels ieskats un pieredze par to, kā un ko apgūst Latvijā, ir. Otrkārt, vecāki, dzīvojot šovasar šeit, Latvijā, radījuši vidi saviem bērniem, kas ļauj gan iegūt draugus, gan pierast pie dzīves Latvijā. Turklāt Lienes bērniem jau ir pieredze, kā iekļauties ne savā vidē, uzsākot mācības skolā Amerikā, kur viņi tomēr bija svešinieki.
“Jā, tā ir! Viņi ir jutušies īpaši gan latviešu skolā, kur mēs praktizējam to buddy principu ar jaunpienācēja bērniem, kuri ir atbilstošajā vecumā, lai mācītos, bet valodas prasmes nav tik spēcīgas. Tad mēs lūdzam palīdzību bērniem iesaistīties un sniegt atbalstu vienaudžiem. Tieši šāds pats princips darbojas arī Amerikas skolās, ka ir ne tikai šis skolotāja palīgs, bet arī bērnam ir iespējas parādīt savas stiprās puses un tādā veidā izpalīdzēt. Nesakot priekšā, nē, bet palīdzot, paskaidrojot. Tas tieši arī trenē bērnos ļoti labas īpašības,” pauž Liene Vidze.
Piederība konkrētai videi ir tik svarīga, skolēnam nokļūstot jaunā vietā, jaunā un svešā vidē,
turklāt, piekritīsiet, ne tikai bērnam un pusaudzim, tieši tāpat taču jūtas arī ikviens pieaugušais, nonākot nezināmā priekšā. Tieši tāpēc ikviena pieaugušā uzdevums ir atbalstīt un palīdzēt iejusties skolēnam jaunā vidē, patiesībā nešķirojot reemigrantu, migrantu bērnus vai mūsu pašu Latvijā dzīvojošus skolēnus, kuri uzsāk mācības jaunā vietā.
