ĪSUMĀ:
- Vecākiem jāizvērtē – vai visas cīņas ir cīnīšanās vērtas. Reizēm jāļauj bērnam pašam izvēlēties, ko vilkt mugurā.
- Bērnam zaķītis ir visa viņa pasaule, tāpēc jāciena viņa bēdas, ja zaķītis ir pazudis.
- Pārvarēta trīsgadnieka krīze nozīmē vecākiem vieglāk pārciest bērna pusaudža gadus.
- Nekonsekvence rada bērnā apjukumu, un tipiska bērna reakcija ir niķošanās.
Par ko īsti satraucas vecāki, kuru rokas savu mazo dumpinieku priekšā nolaižas ikreiz, kad uz kārtējo jautājumu atbilde ir “Nē!”? Vai tā ir normāla bērna attīstība? Līga Štāla ir trīs bērnu – Kates (12), Ullas (7) un Annas (3) mamma un smejoties saka, ka nepārtraukti piedzīvo trīsgadnieku krīzi – ik pa četriem gadiem tā ierodas atkal no jauna. “Vēl nesen man bija jauks, mīļš meitēns: kur noliku, tur stāvēja, bet tad pienāk šis periods – aptuveni divu līdz četru gadu vecumā –, kad strauji kaut kas mainās,” tā savos novērojumos triju meitu audzināšanā dalās mamma Līga. “Vakariņas ēdīsi?” atbilde skan: “Nē!”, “Gulēt iesi?” – “Nē!”. Visvairāk tas traucējot tieši tad, kad visiem kaut kur jāsteidzas, jāpaspēj. Tādos brīžos tas ir vislielākais izaicinājums mammas pacietībai un savaldībai.
Bērnā aug patstāvība
Ko saka bērnu attīstības speciālisti un psihologi par to, ko nozīmē trīsgadnieka krīze? Katra kustība, rīcība, solis kopš dzimšanas ir mazā cilvēka solis pretim savai neatkarībai, patstāvībai un izaugšanai, teikts ASV izglītības zinātņu doktores Mišeles Borbas bērnu audzināšanas grāmatā “Lielā audzināšanas risinājumu grāmata” (The Big Book of Parenting Solutions). Tas nozīmē, ka trīsgadnieka spītēšanās, noliegšana, pretošanās un cīnīšanās nav “speciāli, lai ieriebtu vecākiem” vai “vēlētu ļaunu”, bet gan savā ziņā dabisks attīstības process, kas vērsts uz spēju apzināties sevi kā atsevišķu cilvēku, nevis daļu no mammas. Ko tas nozīmē mammai? Reizēm – sliktu garastāvokli, bet nereti – arī sirdssāpes, pilnīgu izmisumu un pat izdegšanas sindromu.
“Atzīšos, ka sev esmu iemācījusi izvēlēties, kuras cīņas ir izcīnīšanas vērtas. Tas nozīmē, ka varbūt reizēm tas, ko bērns vilks uz bērnudārzu – sarkano vai melno jaku – nav tik ļoti būtiski mīļā miera labad. Vienlaicīgi arī saprotu, ka ir reizes, kad bērnam nemaz nav jāpiedāvā izvēles – vai tur gribi nodot asinis šodien vai rīt; vai tīrīsi zobiņus tagad vai nākamajā dienā? Nē, to manas meitas neizvēlas,” atzīst mamma Līga. “Tādās reizēs, kad man tiešām vajag panākt, lai bērns dara to, ko vajag, piesolu “burkānu” – mums bija periods, kad tās bija šokolādes konfektes, vēlāk pārgājām uz gumijas lācīšiem.”
Bērns pieaugot vēlas būt situācijas noteicējs, tā netieši kontrolējot to, kas notiks viņa dzīvē. Protams, trīsgadnieka dzīvē šīs lietas, ko viņš varētu ietekmēt, ir ikdienišķas. “Bieži tas saistīts ar ēšanu. Neēd un viss. Tāpat arī gulēšana un ģērbšanās mēdz būt mūsu kaujas lauki,” novērojusi Līga. “Atceros, ka bija arī periods, kad protests izpaudās ar čurāšanu, proti, bērns bija jau iemācījies iet uz poda, kad atkal sāka čurāt biksēs.” Protams, ka mammai var šķist, ka bērns to dara tīšām, bet vai tā ir?
Bērnam ir tiesības just un pārdzīvot
Kā uzsver ģimenes centra "Līna" psiholoģe Dace Čible, tas, ka bērns pievērš mammas uzmanību visdažādākajos sev zināmajos veidos, ir tikai saprotami. “Viņš, iespējams, ir cieties un gaidījis mammu veselas astoņas stundas bērnudārzā un beidzot, kad tiek pie viņas, vēlas saņemt visu mammas uzmanību,” skaidro Dace Čible. Viņa uzsver, ka reizēm pietiek ar 10 minūtēm, kurās paņemt bērnu klēpī, padziedāt, parotaļāties, lai šī vajadzība pēc nedalītās mammas uzmanības būtu apmierināta. Te uzsvars uz vārdu – nedalītās. “Tas nozīmē, ka jānoliek malā telefons vai citi ekrāni. Ieteicamais nedalītās uzmanības laiks, ko veltīt bērnam šajā vecumā, katru dienu būtu aptuveni 15 minūtes. Un, ja ir vairāki bērni – tad katram bērnam.”
Tas, ar ko vecāki reizēm grēko, pēc speciālistes domām ir savu bērnu vajadzību nenovērtēšana. Ēst gatavošana vai mājas uzkopšana ir tā kā svarīgākas par to, ka bērns vienkārši grib samīļoties ar mammu. “Svarīgi, lai mēs vienmēr nenoliktu savas vajadzības augstāk par bērna vajadzībām, bet spētu iekāpt bērna kurpēs, bērna sajūtās. Kas ir svarīgi trīsgadniekam? Iespējams, pazudušais zaķītis viņam ir visa pasaule, tāpēc teikt: nu beidz taču raudāt un čīkstēt, tas taču tikai zaķītis, vai ignorēt viņa īdēšanu var būt neiejūtīgi no vecāku puses un traumatiski bērnam,” uzsver psiholoģe, piebilstot, ka vecākiem vienmēr vajadzētu noskaidrot iemeslu – kāpēc bērns īd, čīkst un raud. Varbūt viņš grib ēst, varbūt – gulēt, bet varbūt šoreiz pietiktu ar apskāvienu, un šī vajadzība mammai vai tētim būtu jāciena. Svarīgi atcerēties, ka bērnu emocijas – viņa ilgas, bēdas, prieks un dusmas – ir svarīgas un pelnījušas, lai vecāki tām pievērš uzmanību.
Ja izdosies ar trīsgadnieku, tad paveiksies ar pusaudzi!
Bieži psihologi salīdzina trīsgadnieka krīzi ar pusaudža vecuma īpatnībām. Arī psiholoģe Dace Čible apstiprina, ka zināmas līdzības tiešām ir: abos vecumos bērns izcīna savu neatkarību, patstāvību, atdalīšanos no vecākiem un tādā veidā attīsta savu pašapziņu. “Ja divgadniekam vai trīsgadniekam neļauj izpaust savas spējas – to, ko viņš prot –, tad pastāv iespēja, ka pusaudža vecumā, kad ir nākamais pašnoteikšanās attīstības un izveides posms, jaunietis jau ar citām – nepieņemamām – metodēm centīsies vecākiem pierādīt savu varēšanu. Šajā vecumā ir saprotami, ka pusaudzis grib pretoties un atdalīties no vecākiem, bet, ja, jau maziņam esot, tas bija tik grūti, tad, izaudzis lielāks, viņš to darīs ar lielāku sparu,” apstiprina psiholoģe. Tas nozīmē, ka ar aizcirstām durvīm un runāšanu pretim pusaudža vecums neaprobežosies, tā varētu būt gan fiziski, gan emocionāli rupja izturēšanās pret vecākiem, kā arī aizliegto vai nevēlamo vielu lietošana, arī bēgšana no mājām galējā versijā, pauž speciāliste, uzsverot, cik svarīga ir vecāku prasme jau trīsgadniekam uzticēties, mācīt patstāvību un sadarboties tā vietā, lai kontrolētu.
Kā audzināt trīsgadnieku?
Savukārt grāmatas “Mamma zvana: daktere Tanja atbild uz top 101 jautājumu par bēbīšiem un mazuļiem” (Mommy Calls: Dr. Tanya Answers Parents' Top 101 Questions about Babies and Toddlers) autore, pediatre Tanja Remere Oltmane medicīnas ziņu portālā WebMD.com iesaka, ko paturēt prātā, kad mājās aug trīsgadnieks:
- Dienas ritms un konsekvence. Pirmkārt, bērns trīs gadu vecumā jūtas droši tad, ja viss notiek, kā ierasts. Otrkārt, svarīgi ir ievērot noteikumus un vienmēr reaģēt vienādi, ja tie tiek pārkāpti. Bērns nevar saprast, kāpēc dažreiz viņam ļauj spēlēties pagalmā, cik viņš grib, citreiz – ne. Kāpēc reizēm mamma saka: nesakārtotā istabā gulēt neiesim, bet nākamā vakarā nepievērš tam vērību un visi aiziet gulēt. Nekonsekvence rada bērnā apjukumu un tipiska reakcija ir niķošanās, spītēšanās un citas vecumam atbilstošas reakcijas.
IETEIKUMS. Dienas ritms, ēdienreizes, gulēt iešanas rituāli šajā vecumā jāturpina nemainīgi.
- Nost ar noliegumiem. Cilvēka dabā ir vispirms pamanīt nevēlamo, neglīto, kļūdaino. To, ka bērns sācis kniebt, sācis īdēt vai kliegt vai no vecākajiem brāļiem un māsām apguvis kādu “skaisto” vārdu, kas svilina vecākiem cilvēkiem ausis. “Nedari!”, “Nekāp!”, “Nelec!”, “Neskrien!” – šie vārdi tik ierasti trīsgadnieku vecāku leksikā, taču uzslavas, atzinības par to, kas mazajam sanācis labi, dzird retāk.
IETEIKUMS. Jācenšas pamanīt tās reizes un situācijas, kad mazais dara tieši to, ko no viņa sagaida. Tik mazam bērnam uzslava ir viens no veidiem, kā izteikt atzinību, vēl ļoti labs veids ir samīļot savu trīsgadnieku.
- Dusmu lēkmes. Amerikāņu bērnu ārste Oltmane neiesaka mēģināt bērnu nomierināt tad, kad viņam uznākusi dusmu lēkme. Vecākiem būtu jārīkojas, pirms bērns krīt histērijā gar zemi, sit kājas, kož vai kliedz neatbilstošā vietā un veidā. Tad, kad šī lēkme jau sākusies, bērns vienkārši nedzird.
IETEIKUMS. Bērns ir jāvēro un ar laiku jau būs skaidrs, kad viņš ir grūtāk vadāms – izsalkumā, nogurumā vai tad, kad nav izgulējies? Laba ideja būtu neiet ar bērnu, kurš varētu gribēt ēst vai gulēt, uz veikalu, piemēram.
- Pārslogošana. Mīloši vecāki cenšas darīt visu, lai bērns augtu vesels un attīstīts. Deju pulciņi, sportiņi un muzicēšana trīsgadnieka vecumā var arī radīt pārslodzi, kas savukārt ir iemesls niķiem un dusmām no mazā protestētāja puses. Pārslodzes dēļ mazajam vakarā pēc šādām nodarbēm var būt grūtības aizmigt. Pirmsskolniekiem – ne tikai trīsgadniekiem – tikpat lielā mērā kā aktivitātes nepieciešams arī laiks mieram.
IETEIKUMS. Ieplānojiet bērnam laiku “nekā nedarīšanai” pēc bērnudārza vai pulciņiem, ļaujiet vienkārši spēlēties!
- Nenovērtētā spēlēšanās. Mūsdienās trīsgadniekam mēdz būt jau “savu darīšanu” grafiks mammas telefona kalendārā, taču tā nevajadzētu būt. Šajā vecumā psihologi iesaka ļaut bērniem brīvi spēlēties. “Rotaļāšanās savā nodabā ir veids, kā vislabāk nobriest bērna smadzenes,” saka psihologs Lorenss Koens portālā WebMD.com. “Tieši pašvadītā spēlē bērns dabiski izaicinās sevi – lai viņam rotaļa nebūtu pārāk viegla, bet arī pārāk sarežģīta nē.”
IETEIKUMS. Spēlēties šajā vecumā nozīmē – ļaut bērnam darīt to, ko viņš pats izvēlas. Likt viņu mierā.
- Pievērsties savam bērnam. 21. gadsimta multitaskinga prasmes un apkārt esošie informācijas nesēji ir lielākais risks tam, ka vecāki, kas, labu gribot, nolēmuši pavadīt laiku ar savu bērnu, nevilšus jau skatās savā telefonā, atbild uz īsziņām vai čato bērnudārza vecāku grupiņā… To labi sajūt bērni – vai vecāks patiešām ir kopā ar viņu vai tomēr citā realitātē.
IETEIKUMS. Ne visu laiku, bet noteiktu laiku, ko var pat uzregulēt taimerī, svarīgi bērnam veltīt nedalītu uzmanību, kopā liekot klučus, lasot grāmatu vai spēlējot ķerenes.
- Meli – tas ir eksperiments. Speciālisti uzsver, ka vecāki mēdz pārāk asi reaģēt, ja trīsgadnieks nestāsta patiesību vai izgudro lietas un notikumus. Uzreiz mācot mazajam, ka melot gan nav labi. Iespējams, vecāki uzreiz iedomājas sliktāko iespējamo scenāriju no savas – kā pieaugušā uztveres. Proti, mans bērns – melo! Psihologi portālā WebMD.com, tā nedomā, bet mierina vecākus, ka arī melošana patiesībā ir apliecinājums, ka aug un attīstās bērna prāts. Viņš trenē prātu, fantazējot un stāstot to, kā nav.
IETEIKUMS. Pārāk asa reakcija uz meliem nav nepieciešama, atceroties, ka meli attīsta bērna prātu. Tas gan nenozīmē izlikties, ka melu nav, proti, ja mazais saka, ka nav izlējis ūdeni, kaut skaidri zināms, ka cits to nevarēja izdarīt, ieteicams vienkārši skaidrot, ka tā gadās, un aicināt kopā ar trīsgadnieku saslaucīt izlijušo.
Ko bērns apgūst trīs gadu vecumā?
Mēdz uzskatīt, ka labs laiks dārziņa gaitu uzsākšanai ir tieši trīsgadnieka vecums, kas gan ir visai nereāli īstenojams, ja vecāki strādā. Kāpēc tāds uzskats? Lūk, trīsgadnieka vecumposmam raksturīgie attīstības pakāpieni, ko apkopojuši "The New York Times".
Attiecības ar vienaudžiem. Tieši šajā vecumā mazais mācās apzināti veidot attiecības ar citiem. Pirmie draugi, ar kuriem labprāt gribas pavadīt laiku arī tad, ja mammas vai tēta nav redzes lokā, parādās tieši šajā vecumā, stāsta psihologi. Arī iztēles un lomu spēles parādās tieši šajā vecumā.
Jaunas prasmes. Trīsgadniekam jau ir attīstījusies mazo muskuļu motorika, viņš saprot, kā savienot lietas, kā tās darbojas, piemēram, saliekot klucīšus vai puzles gabaliņus.
Jaunas zināšanas. Šajā vecumā mazais saprot, kas ir liels, kas – mazs, kā arī, vai ir rīts vai vakars un atrod līdzīgos priekšmetus dažādu priekšmetus grupās.
Stabils kustībās. Trīsgadniekam vēl stabilizējas lielo muskuļu sistēma, tomēr gaita jau ir stabila – mazais arī skrien, lec, ar katru kāju sperot soļus atsevišķi, prot kāpt pa kāpnēm.
Sarunas ar dziļāku domu. Šis ir vecums, kad tavs mazais pārsteidz ar filozofiskiem pārspriedumiem un ļoti labi var pateikt, ko viņš grib, ko – ne. 250–500 vārdi parasti jau ir trīsgadnieka leksikā, un viņš spēj izveidot teikumu, kas sastāv vismaz no pieciem vārdiem.
