Centra "Dardedze" klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma ir gandarīta, ka vecāki runā ar bērniem par nāvi, jo nāve ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Bet joprojām ir situācijas, kur cilvēki izjūt nedrošību un bailes, runājot par šo tēmu, baidoties bērnu sāpināt, lai nenodarītu pāri. Arī jautājumi par to, vai ņemt bērnus uz bērēm, vai apmeklēt kapus kopā ar bērniem, arvien vecākiem ir aktuāli.
Četru bērnu mamma Lilija Geža uzskata, ka sākt runāt par nāvi ar bērnu var atbilstoši bērna vecumam. Tas attiecināms ne tikai uz tēmu par mirušiem radiniekiem, bet arī par zaudējumiem plašāk.
Jebkurš bērns agrīni pazīst zaudējuma konceptu, ir apsveicami, ka atvērtība pēdējos gados aug, ļauj izskaidroties par šo tēmu. Tikko kā bērns nonāk saskarē ar zaudējumu, tad par to ir jārunā. Vecākiem jāpalīdz bērnā modināt apziņu, ka nāve pieder pie dzīves, uzsver Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls.
Sarunā ar bērnu par nāvi nav kādi pareizie vai nepareizie noteikumi, bet nevajadzētu bērnā radīt ilūzijas, ka tas, kas ir viņsaulē, tūlīt būs sasniedzams. Bieži nenovērtējam bērna prasmi un spēju pielāgoties arī sāpīgām situācijām, sarunai par nāvi jābūt konstruktīvai, bez izteiktas emocionalitātes, akcentē vēsturnieks un teologs, Eiropas Nāves un sabiedrības pētnieku asociācijas biedrs Rinalds Gulbis.
Būtu labi izvairīties no tēlainiem un skaidrību neraisošiem salīdzinājumiem. Katra ģimene stāsta bērnam jautājumus par nāvi atbilstoši ģimenes izpratnei par šo jautājumu. Jo mazāks bērns, jo jāatrod vienkāršāki vārdi. Lielāks bērns pieņems viedokli, ka katram ir savs skatījums par šo jautājumu, pauž Daina Dziļuma.
Dažreiz metaforas par nāvi ir veids, kā pieaugušajiem pašiem vieglāk runāt par šo jautājumu, bet nevajadzētu par to runāt tā, lai bērnu nobiedētu ar nezināmo. Nav jāizvairās no tiešas valodas – “nomiris”, “nāve” utt. Nav jābaidās saukt vārdos to, kam ir nosaukums, uzskata Linards Rozentāls.
Ir tipiski bērnu jautājumi par nāvi – vai visi mirst? – un citi, uz tiem jāatbild godīgi. Par šiem jautājumiem saruna noteikti būs atkārtoti.
Sarunā par nāvi svarīgākais ir saklausīt bērna vēlmi saprast, kad uzdod šos jautājumus, atbildēt uz šīm vajadzībām. Būtiski pieņemt bērna jūtas, emocijas un sērošanas procesu tad, kad piedzīvo zaudējumu, akcentē Lilija Geža.
Arī bērēm ir sava vieta bērna apziņas procesā par nāvi, tāpēc bērnam jāpiedalās bērēs, protams, bērns jāsagatavo bērēm.
Daina Dziļuma savā darbā pieredzējusi, ka bērniem ir emocionāli pārdzīvojumi, jo viņiem nav atļauts piedalīties tuvinieku bērēs. Nav arī jāspiež to darīt, ja bērns nevēlas.
