Viņu ģimenē pašlaik dzīvo un sarunā piedalās arī Jūlijas jaunākā māsa Sāra, kas palīdz auklēt mazo radinieku un arīdzan mācās mūziku. Kā abām meitenēm bijis uzaugt astoņu bērnu ģimenē, kur visi bērni skolojušies mājmācībā? Kāpēc Jūlija jau kopš desmit gadu vecuma zinājusi, ka pati būs skolotāja, un kas savedis kopā viņu ar Uldi?
Latvijas Radio raidījums "Ģimenes studija" ar Jūliju un Uldi tiekas vienā no abu darba vietām – Druvas vidusskolā, kur Uldis ierīkojis nelielu mūzikas studiju.
Jūlija un Sāra nāk no astoņu bērnu ģimenes, kurā divi ir pieņemti bērni. Vecākajai māsai ir jau pāri 30 gadiem, mazākajam brālim – septiņi gadi.
"Vienmēr ģimenē ir bijuši bērni. Es Sāru izaudzināju, viņa mammai piedzima, kad man bija astoņi gadi, es biju mazā mamma, viņa tagad pārņem, manu bērnu audzina," stāsta Jūlija. Viņa arī atklāj, ka Sārai sava mazā Viļa auklēšanā uzticas, jo pati audzinājusi Sāru.
Runājot par kuplo ģimeni, Jūlija atzīst, ka dažreiz ir bijis jāstrīdas par uzmanību, bet arī tas licis kaut kādā ziņā bērniem pašiem sevi audzināt, saprast, ka ir ne tikai mamma un tētis, bet, ja vajag palīdzību, var aiziet arī pie brāļa vai māsas. Nekad nav bijis garlaicīgi. Reizēm gan kāvušies – kā jau brāļi un māsas.
Jūlija arī atklāj, ka viņas vecāki ir mācījušies mūziku un zina, cik svarīgi ir apgūt mūziku, kāda instrumenta spēli, tāpēc arī lielākā daļa ģimenes bērnu ir mācījušies mūzikas skolā.
Reizēm bijis, ka mācās pat vairākus instrumentus vienlaikus, bet to varēja apvienot, jo parasto skolas kursu mācījās tālmācībā.
Arī Sāra šobrīd apgūst divus instrumentus – ērģeles un trompeti.
Neparasts ir Jūlijas un Ulda pat ne iepazīšanas, bet attiecību sākuma stāsts. Tas bijis jau pirms vairākiem gadiem Slovākijā, kurp devās Ulda vadītais pūtēju ansamblis, kuram toreiz pievienojās arī Jūlija. Brauciena neoficiālajā daļā bijusi iekļauta arī kāzu ceremonijas izspēle, kurā par jauno pāri izraudzīti vienīgie neprecētie no kolektīva – Jūlija un Uldis. Bet šīs "ceremonija" noslēgusies ar vārdiem "Pasludinu jūs par vīru un sievu. Āmen!".
Uldis atzīst, ka nav bijis priecīgs par tādiem vārdiem, ar kuriem nejokojas. Pēc brauciena jau jokojoties viens otru uzrunājuši "sveika, sieviņa!, sveiks vīrs", un tā no joka palēnām arī veidojušās attiecības. Kopš tā liktenīgā brauciena pagājuši jau septiņi gadi.
