Jebkurš, kurš strādājis ar bērniem, zina, ka tā ir viena no kritiskākajām auditorijām, turklāt vērtēšanas kritēji pavisam atšķiras no pieaugušo vērtību skalas.
Ir neskaitāmi daudz pētījumu, kas pierāda mūzikas nozīmīgo lomu cilvēka attīstībā jau no dzimšanas (un patiesībā jau no laika mātes miesās). Jo īpaši jāuzsver ieguvums valodas apguvē (ne tikai dzimtās), lasītprasmē, koncentrēšanās spējā, vārdu krājuma veidošanā (Nutley, Darki & Klingberg 2014). Vecākiem bieži šķiet, ka zīdaiņiem un maza vecuma bērniem nav vērts atskaņot mūziku, jo no tās neko nesaprotot, taču zinātne pierāda gandrīz pretējo – ka bērnu mūzikas uztveres spējas ir līdzīgas pieaugušajiem, reizēm tās pat pārspējot. Piemēram, noskaidrots, ka jau kopš dzimšanas bērni prot noteikt skaņas augstuma un ritma izmaiņas, bet, šīs prasmes trenējot, samērā ātri spēj noteikt pat ļoti nelielas augstuma izmaiņas un ritma nianses (Telkemeyer et al. 2011). Turklāt, tā kā mazi bērni vēl nav apguvuši kultūras diktētu mūzikas izpratni, tad daudz vieglāk un ar lielāku sapratni klausās ārzemju un netradicionālu mūziku.
Bērni ļoti ātri iegaumē melodijas, piemēram, atceroties dziesmas, ko māmiņas tiem dziedājušas vēl pirms piedzimšanas (Trehub 2020). Atkal un atkal zinātnieki nonāk pie secinājuma, ka cilvēki ir bioloģiski ieprogrammēti atsaukties uz mūziku. Un tālākā raksta kontekstā vēl pieminēšu to – kādu mūziku klausīties izvēlas paši bērni, lielā mērā nosaka kultūras fons, tuvo cilvēku gaume, bet jo īpaši bērna vecums un vecuma posmam atbilstošā attīstības fāze. Piemēram, trīsgadnieki gandrīz visi kā viens priekšroku dos ātrai mūzikai, jo atrodas ļoti aktīvā pasaules izziņas posmā, un tamlīdzīgi (Lamont 2005).
Tātad – ko lai dodam klausīties mūsu izsmalcinātajiem klausītājiem? Latvijā radītās bērnu mūzikas klāsts nav neizmērojami plašs, taču pietiekams, lai atrastu vajadzīgo katrai gaumei vai vajadzībai – vai tās būtu izglītojošas, izklaidējošas vai miega dziesmas. Pieejamo saturu lielākoties regulē pieaugušie – gan mūzikas radīšanas, gan patērēšanas ziņā, tādēļ ikvienam vecākam būtu vērts ieguldīt savu laiku un kaut kādā mērā izanalizēt, ko savam bērnam piedāvāt. Un ar cieņu pieņemt, ja paša izvēlētā mūzika bērnu neuzrunā.
Par laimi izvēles lauku palīdz sašaurināt dažādi apbalvojumi, ar kuriem jomas eksperti saulītē izceļ, viņuprāt, vērtīgāko. Šogad jau 25. reizi tiks pasniegta mūzikas industrijas balva “Zelta mikrofons”, kur viena no kategorijām veltīta bērnu mūzikai. 2021. gada 19. janvārī tiešraidē no RISEBA Arhitektūras un mediju centra H2O 6 tika paziņoti balvas “Zelta mikrofons” nominanti. Kategorijā “Mūzikas albums bērniem” nominēti pieci albumi, kas izdoti laika posmā no 2019. gada decembra līdz 2020. gada decembrim.
Mūzikas albumi bērniem:
- Guliet, mazie! – Lauris Valters
- Nu-ku-smalki-šiki-drū – Laura Polence
- Rīgas kalnu lielā balle – Podziņas
- Sadziedam? – Tarkšķi
- Visi kopā – Marta Marija Sproģe
Šī raksta ietvaros es klausīšos un analizēšu minētos albumus – gan mūziku, gan vizuālo noformējumu, jo bērniem tas nav mazsvarīgs. Mēģināšu to darīt gan kā mūziķe, gan kā vecāks. Lai pašai un šī raksta lasītājiem interesantāk – mēģināšu arī piefiksēt sava drauga un kolēģa, gadu un deviņus mēnešus veca jaunieša viedokli. Raksta noslēgumā atļaušos salīdzināt jauno mūzikas pieredzi un kopā ar dēlu izvirzīsim uzvarētāju. Iespējams, mūsu domas sakritīs ar “Zelta mikrofona” ekspertiem. Apbalvošanas ceremonijas nebūs, taču noteikti iegādāsimies albumu privātajai bibliotēkai.
Guliet, mazie! Lauris Valters (pašizdots)
Albumā iekļautas desmit šūpuļdziesmas, kuru autors ir gan Lauris Valters, gan viņa tēvs Egons Valters. Arī dziesmu tekstus pārsvarā radījis Lauris, bet dažām dziesmām izmantoti dzejnieku vārdi. Mani ļoti uzrunāja albuma noformējums – ļoti gaumīgs un sirsnīgs. Ilustrāciju autore ir Anna Podniece. Albumu bērni noteikti var šķirstīt kā grāmatu pirms miega.
Atklāti sakot, uz šūpuļdziesmu albumiem vienmēr skatos ar “šķību aci”, jo esmu droša, ka bērniem vislabākās šūpuļdziesmas dzied viņu vecāki. Taču šis albums man no sirds patika un domāju, ka būs labs palīgs ikvienā mājā, kad pirms miega nepieciešams nomierināties. Ne tikai bērniem. Laura Valtera samtainais balss tembrs (un lieliskās basa notis) komplektā ar dažādiem instrumentiem vislabākajās “miera mūzikas” tradīcijās ir trāpījums desmitniekā. Lielu ieguldījumu devis arī mūziķis Jānis Miltiņš, kurš aranžējis daļu no dziesmām, kā arī veidojis gaumīgu klavierpavadījumu. Dziesmu muzikālajā pamatā lielākoties ir Laura balss un ģitārspēle, kā arī Miltiņa klavierspēle, bet pievienoto vērtību veido viesi – Kārlis Glavāns (klarnete), Inese Grāvleja (angļu rags) un Aiga Skrīvere (vokāls). Protams, šādā albumā, kas jau pēc definīcijas ietver viena žanra mūziku, nevar sagaidīt lielu dažādību, taču nav arī tā, ka viss saplūst vienā gabalā. Māksliniekam labi izdodas noturēt klausītāja uzmanību, taču, kā jau teicu, labi derēs arī kā fona mūzika.
Kopumā ļoti labs iespaids, un tā pamatā ir gan profesionalitāte, gan sirdsdarbs. Nešaubos, ka katra no šīm dziesmām ir radusies ar lielu mīlestību un neskaitāmas reizes kādu mazuli ir iešūpojusi miedziņā. Albums patika arī manam mazajam ekspertam, taču tikai miera noskaņojumā – tā kā autors paredzējis. Nedod, Dievs, šūpuļdziesmas klausīties spēļu laikā!
Nu-ku-smalki-šiki-drū. Laura Polence (Tuta Media)
Albumā apkopotas bērnu raidījumā “Tutas lietas” dzirdamās dziesmiņas. Ar šo albumu esmu pazīstama jau kādu laiku, jo mans kolēģis ir ļoti liels Tutas fans. Tajā ir 11 dziesmas un četri instrumentālie pavadījumi jeb karaokes. Divas ir visiem labi pazīstamās bērnu rotaļas – ''Adat, bērni, ko adati'' un ''Kas dārzā?'' Starp citu, albums nāk komplektā ar Tutas koncerta DVD, kur atskaņotas gan jaunās dziesmas, gan dažas no pirmā albuma. Uz albuma vāka bērniem māj Lapsa, bet uz aizmugurējā vāka cita lapsa, ja nemaldos – vārdā Feneks. Noformējums ir glīts, neuzbāzīgs, bet bērniem saistošs, jo ieturēts Tutas raidījuma stilistikā, tātad – pazīstams. Komplektā nāk grāmatiņa ar dziesmu tekstiem. Šaubos, ka kāds to daudz lieto, jo īsti Tutas fani zina visas dziesmas no galvas. Lai gan – dziedot karaoki droši vien lieto.
Albums neapšaubāmi paredzēts pašiem mazākajiem klausītājiem, jo iekļautās dziesmas ir samērā vienkāršas un jautras, bet melodijas – lipīgas. Ir gan dziesmas ar izklaidējošu, gan izglītojošu saturu (par roku mazgāšanu, ielas šķērsošanu u.tml.). Tekstu frāzes un pašas dziesmas nav garas, līdz ar to tām ir viegli dziedāt līdzi. Uzmanības piesaistīšanai nereti izmantotas izmaiņas ritma zīmējumos. Melodija visbiežāk ilustrē tekstu, un šeit komplimenti no manas puses par dažādu skaņu efektu izmantošanu (svilpes, zvaniņi utt.) – mazās ausis tos ļoti labi pamana. Tas netiešā veidā palīdz apgūt vārdu krājumu un saprast, par ko tiek dziedāts. Vēl viens kompliments ir komponistes prasme katru dziesmu padarīt īpašu un atšķirīgu, jo nav tā, kā reizēm gadās – noklausies albumu, bet neko īsti nevari atcerēties, viss saplūdis.
Man pašai un kolēģim šis albums ļoti patīk, jo ir kvalitatīvs un interesants.
Rīgas kalnu lielā balle. Podziņas (MicRec)
Albumā iekļautas 12 dziesmas, kā arī to instrumentālie pavadījumi. Mūzikas un vārdu autors (izņemot vienu dziesmu) ir Guntars Račs. Arī šim albumam ir gaumīgs noformējums. Tā autore ir māksliniece Agija Stake, kas uzzīmējusi visus apdziedātos Rīgas paugurus. Turklāt, ja ieskatās platformā ''Youtube'', tur var atrast visu dziesmu video ar sinhronizētiem tekstiem. Albumu var iegādāties gan kompaktdiskā, gan elektroniskā formātā, kas ir ļoti ērti.
Albuma pamatā ir brīnišķīga ideja – iepazīstināt bērnus ar dažādiem mūzikas stiliem, piemēram, rumbu, valsi, hiphopu un vēl daudziem citiem. Kopā 12. Tas ir izdevies ļoti labi. Rīdzinieki noteikti var priecāties, sadzirdot tekstā sev tuvējo pakalniņu, varbūt pat iedvesmoties doties ekskursijās. Teksti ir komiski, un meitenes Podziņas tos izdzied ar izcilu dikciju. Ir smukas melodijas ar saprotamām pavadošajām balsīm, diezgan lipīgi piedziedājumi. Domāju, ka bērnu vokālajiem ansambļiem šeit ir, ko pasmelties.
Vai es šo albumu klausīšos mājās? Diez vai. Pirmkārt, man dziesmas šķiet nedaudz par garu (aptuveni 3 minūtes katra). Ja tās ir tik garas, pietrūkst attīstības, dramatisma. Jo īpaši tādēļ, ka šī albuma auditorija visdrīzāk ir jau lielāki skolas vecuma bērni, kas ir spējīgi klausīties garākus skaņdarbus. Otrkārt, vai nu mani ausis māna, vai tomēr pārsvarā dziesmu pavadījumā ir sintētiski veidoti mūzikas instrumentu tembri. Dažos mūzikas stilos, piemēram, hiphopā tas ir atbilstoši, taču lielākajā daļā ne un sintētiskā skaņa nogurdina.
Kopumā šis albums ir labs, ne velti nominēts “Zelta mikrofonam”, taču manā plauktā nebūs, jo arī kolēģi neuzrunāja. Pēc jautājuma “Vai patika?” gandrīz pie katras dziesmas sekoja atbilde: “Jā! Citu!”.
Sadziedam? Tarkšķi (Lauska)
Folkloras kopas “Tarkšķi” jaunākajā albumā iekļautas divpadsmit visiem labi pazīstamas tautasdziesmas un to instrumentālie pavadījumi. Āķis ir tajā, ka puse no dziesmām lielai daļai latviešu nemaz nav tik pazīstamas, diez vai varētu nodziedāt visus pantiņus. Albuma mērķis ir popularizēt tautas mūziku un aicināt cilvēkus dziedāt līdzi. Dziesmu aranžējumus veidojusi folkloras kopas vadītāja Kristīne Karele. Īpaši jāizceļ, ka bērni ne tikai dzied, bet arī izpilda instrumentālo pavadījumu un var dzirdēt gan kokli, gan vijoli, mandolīnu un citus tautas mūzikas instrumentus. Ja pareizi esmu sapratusi, tad albums pieejams tikai elektroniskā formātā, tādēļ par noformējumu komentāru nav. Uz vāka ir trīs smuki sapucēti bērni.
Kā bijušajai ''tarkšķenei'' (folkloras kopā darbojos vairāk nekā desmit gadus) man ir grūti būt objektīvai, jo tautas mūzika un vēl aranžēta Kristīnes stilā man ir ļoti mīļa. Tas ir vēl viens apliecinājums raksta sākumā teiktajam, cik liela loma cilvēku dzīvēs ir bērnībā klausītajai mūzikai. Taču absolūti objektīvi ir tas, ka bērni dzied droši, pašpārliecināti, intonatīvi tīri. Arī instrumenti spēlē virtuozi un atbilstoši labākajiem tautas mūzikas priekšrakstiem. Domāju arī ikviens albuma klausītājs sajutīs, ar kādu enerģiju un dinamiku dziedāta katra dziesma un nevienā brīdī nepaliks garlaicīgi. Noderēs jebkurā mājā, kur vēlas ieinteresēt jaunākos bērnus klausīties tautas dziesmas. Jau minēju, ka arī šim albumam gandrīz visām dziesmām ir karaokes versijas un, manuprāt, tautas dziesmas ir labākais un bērniem saprotamākais repertuārs, ar ko sākt solo karjeru.
Kolēģim šis albums šķita labi dejojams. Katru reizi, kad sāka skanēt ''Tarkšķi'', kājas pašas cilājās un sekoja priecīgs komentārs: “Bērni dzied!”. Starp citu, bērniem ļoti patīk klausīties dziesmas, ko dzied citi bērni.
Visi kopā. Marta Marija Sproģe (pašizdots)
Albumā iekļautas desmit dziesmas un to instrumentālie pavadījumi. Uz vāka ilustrēta pašas autores ģimene un noformējums ir gaišs un uzrunājošs. Auditorija ir gan bērni, gan jaunieši, gan pieaugušie, un tāds ir arī autores mērķis – uzrunāt visu ģimeni. Marta Marija Sproģe ir gan mūzikas, gan tekstu autore un tieši tekstos ielikusi gudru dzīvesziņu – kā labi sadzīvot ar sevi, ģimenē un ar pasauli. Albumā ir trīs sadarbības – ar popgrupu “Jūras akmentiņi”, Kasparu Zemīti un Arstarulsmirus. Dziesmas ir vidēji garas un labi notur uzmanību. Reizēm melodijas šķiet nedaudz neveikli “pievilktas” dziesmas tekstam, bet, tā kā vēstījumi ir svarīgi, tad uz to var pievērt acis. Arī šajā albumā komplimenti instrumentālajam pavadījumam – ir gan dažādi instrumenti, to kombinācijas, vietām arī neparastākas harmonijas. Šūpuļdziesma tandēmā ar Kaspara Zemīša ģitārspēli man laikam ir šī albuma favorīts.
Domāju, ka Martai Marijai Sproģei ir izdevies piepildīt gandrīz katras mammas-mūziķes sapni – ierakstīt albumu kopā ar saviem bērniem. Varbūt te kāds pavīpsnās un teiks, ka pietiek ar muzicēšanu mājās. Taču dziesmu albums ir sava veida atmiņu grāmata un atmiņas par bērnību ir ļoti svarīgas! Vienīgi šis formāts prasa lielu darbu un disciplīnu, jo par labiem dziedātājiem neviens nepiedzimst.
Kopumā man albums šķiet ļoti jauks, izglītojošs un saules pieliets, taču nav līdz galam manā gaumē. Tajā pašā laikā dažas dziesmas man ir ļoti iepatikušās. Mans mazais eksperts pret šo albumu bija neitrāls – katru reizi, kad klausījāmies, neizrādīja ne sajūsmu, ne noraidījumu. Jau minēju, ka reizēm man bija grūti “uzķert” melodiju, frāzes ir diezgan garas un teksta pieblīvētas, bet es visam gribu dziedāt līdzi pēc iespējas ātrāk. Taču autore par to ir parūpējusies un savā mājaslapā publicējusi notis. Domāju, ka dažas dziesmas iekļausim savā mūzikas sarakstā.
Kopsavilkums
Domāju, ka visi pieci albumi ir labi padarīti darbiņi un pelnījuši klausītāju atzinību, kā arī jau nopelnīto nominēšanu balvai. Raksta sākumā biju nolēmusi tos savā starpā salīdzināt, taču šobrīd tas šķiet lieki. Albumi ir ļoti atšķirīgi un paredzēti dažādai auditorijai un mērķiem. Četros no albumiem ir pievienotas dziesmu instrumentālās versijas un tas ir lieliski, jo iedrošina dziedāt pašiem! Un piekritīsiet, ka karaoke šūpuļdziesmu albumam savukārt būtu mazliet neveikla piedeva.
Solījos arī izvirzīt uzvarētāju. Objektīvu un subjektīvu iemeslu vadīta, saku, ka mūsu mājās laureāte ir Laura Polence ar ''Nu-ku-smalki-šiki-drū''. Taču patiesībā šoreiz vislielākie uzvarētāji esam mēs paši, jo krietni paplašinājām savus mūzikas apvāršņus un lielu daļu no dzirdētajām dziesmām klausīsimies arī turpmāk.
Literatūra:
Lamont, A. (2005). What is the significance of music for young children? Pieejams: https://www.open.edu/openlearn/body-mind/childhood-youth/childhood-and-youth-studies/childhood/what-the-significance-music-young-children
Nutley, Sissela Bergman, and Darki, Fahimeh, and Klingberg, Torkel (2014). Music practice is associated with development of working memory during childhood and adolescence. In: Frontiers in Human Neuroscience. Pieejams: 10.3389/fnhum.2013.00926
Telkemeyer, Silke, et. al. (2011). Acoustic processing of temporally modulated sounds in infants: Evidence from a combined near-infrared spectroscopy and EEG study. In: Frontiers in Psychology, 2. Pieejams: 10.3389/fpsyg.2011.00062
Trehub, Sandra E. (2020). Music: Perception. In: Encyclopedia of Infant and Early Childhood Development (Second Edition), Ed. Janette B. Benson. Elsevier Inc. 514-521. Pieejams: https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/B9780128093245058508
