Mūzika ir valoda, kas jāapgūst. Saruna ar bērnu mūzikas pedagogu Andri Vecumnieku

Mūzikas skola ir darbs, savukārt mūzikas “pulciņš” – tā ir izklaide. Taču vienā vai otrā veidā mūzika bez šaubām ir valoda, ko apgūstot cilvēks top bagāts kā personība. Mudinot vecākus pieradināt bērnus pie mūzikas jau no mazotnes, par to intervijā Lsm.lv pauda Andris Vecumnieks, pieredzes bagāts komponists, diriģents, muzikologs, pedagogs, arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra bērnu koncertcikla muzikālais vadītājs.

"Mūziķene" - jauns raidījums bērniem

Katru svētdienu pl. 9.00 LTV1 būs skatāms jauns raidījums bērniem "Mūziķene".

Tie būs stāsti par mūzikas instrumentiem un to, ko iespējams apgūt mūzikas skolā. 

Papildu saturs par un ap mūzikas instrumentiem, skaņu spēles un citi izzinoši materiāli būs pieejami LSM Bērnistabā.

Izmēģiniet jau tagad:

Bērnistabā varat spēlēt spēli "Atrodi skaņu!", mācotos saklausīt un atšķirt dažādu mūzikas instrumentu skaņas.

Spēle "Kam pieder skaņa?" māca saklausīt skaņas un izprast to piederību.

Kā vērtējat pašreizējo muzikālās izglītības piedāvājumu Latvijā bērniem?

Reti kur pasaulē varam atrast šādu muzikālās izglītības finansējuma modeli, kurš patiesībā ir ārkārtīgi dārgs prieks.

Mūsu izglītības sistēma bērniem ir unikāla, jo ir mantota no padomju laikiem un aizvien ir praktiski bez maksas, pateicoties valsts un pašvaldību atbalstam vai ar simbolisku vecāku līdzdalību finansiāli.

Latvijā ir vairāk nekā 100 mūzikas skolas, vairāk nekā 10 mūzikas vidusskolas un augstskola. Tas nodrošina iespēju veidot muzikālo piramīdu, kur mūzikas augstskola ir virsotnē, vidējais posms ir vidusskola un pamats ir mūzikas skolas. Līdz ar to vecākiem vajadzētu saprast pašiem, ko viņi vēlas.

Kas vecākiem jāizvērtē, izvēloties bērnam muzikālo izglītību?

Viena iespēja ir profesionālā mūzikas izglītība, kas daļu vecāku un bērnu nesaistīs, neizprotot, kāpēc ir jādzied vai jāspēlē konkrētas lietas. Tur ir stāsts par fundamentālu teorētisko bāzi, kas ļauj nākotnē bērnam ar talanta iezīmēm un ar paša vēlēšanos virzīties pa šo piramīdu uz mūziķa profesiju. Šī ir iespēja izvēlēties mūziku kā savu pamatprofesiju.

Otra iespēja ir mūzikas skolu piedāvājums kā vieta, kur bērns nodarbojas ar to, kas viņam patīk, bet bez dziļākas vēlmes vai izpratnes par to, ka viņš varētu būt profesionāls mūziķis. Taču arī šai iespējai ir milzīga vērtība, jo tādējādi tiek audzināti izglītoti klausītāji, kuri pēcāk pārtop par erudītiem koncertu apmeklētājiem.

Kā muzikālā izglītība ietekmē personības veidošanos?

Mana pieredze rāda, ka liela daļa ārstu, juristu un citu atbildīgu un precīzu profesiju pārstāvju bērnībā ir bijuši saistīti ar mūzikas skolu. Savukārt darbs Latvijas Kultūras akadēmijā atklāj, ka vismaz 75% no studējošiem katrā kursā ir gājuši arī mūzikas skolā.

Vienlaikus šīs mūzikas (vietām arī mūzikas un mākslas) skolas reģionos ir arī sava veida kultūras “oāze” jeb centrs. Vecākiem jāsaprot – ja bērns apmeklē mūzikas skolu, viņš savu brīvo laiku pavada inteliģentā vidē, nevis notriec savu laiku bezmērķīgi.

Vecākiem jāpatur prātā, ka muzikālā izglītība radina pie noteiktas sistēmas, pie kārtības un pie atbildības. Tā māca jau no agras bērnības nepieciešamību plānot savu laiku. Bez precizitātes nav iedomājama mūziķa ikdiena, līdzīgi kā aktieriem. Ja izrāde vai koncerts ir paredzēts noteiktā laikā, tad pasākumam ir jāsākas. Sadzīves pakalpojumu jomā nereti nākas saskarties ar šo novēlošanos, nespēšanu paveikt kaut ko noteiktā laikā.

Andris Vecumnieks Berlīnē

Rakstura rūdīšana jau no mazotnes?

Jā, taču tas nozīmē, ka arī vecākiem jābūt šajā procesā klāt. Teikšu atklāti un tieši.

Izvēloties nopietnu mūzikas skolu, šī izvēle teju praktiski izslēdz no bērna ikdienas citas papildu nodarbības vai pulciņus.

Ja vecāki paši ir no mūziķu vidus, tas būs saprotams, taču, ja vecāki nav mūziķi, tas jāmēģina saprast. Ja papildus mūzikas skolai bērnam ir arī sports, dejas vai kādas citas nodarbības, nenoliedzami, bērns lietderīgi pavada laiku, bet profesionāli domāt par mūziķa izglītību šai situācijā ilgstoši nebūs iespējams.

Ir viedoklis, ka, bērnam piedzimstot, viņam piemīt absolūtā dzirde. Vai vecāki to var nemākulīgi sabojāt bērnībā?

Absolūto dzirdi var uztrenēt. Absolūto dzirdi var arī pazaudēt. Ir dažādas muzikālās izglītības sistēmas un muzikālās izglītības skolas. Viena no tām ir vācu komponista un mūzikas pedagoga Karla Orfa metode, kas paredz to, ka jau no pašas mazotnes bērni ar sitamo instrumentu palīdzību var veidot dažādas ritmiskās kombinācijas, tembrus, skaņas. Principā tas ir ieskats aizvēsturē, kur skaņa pirmām kārtām bija ritms, ar kura palīdzību notika komunikācija. Mūzika ir valoda. Ja šo valodu saprot, ir skaidrs, par ko ir stāsts. Jāatrod šī atslēga. Katrs bērns, kas apmeklē mūzikas skolu, vairāk vai mazāk saprot šo valodu, pat neatkarīgi no tā, vai viņš tajā runās pats vai tikai klausīsies, kā to dara citi. Ja vecākiem pašiem nav pieredzes ar mūziku, jāuzticas pedagogam.

Kādas pazīmes liecina, ka bērnam ir vērts apmeklēt mūzikas skolu?

Jāseko līdzi tam, kā bērns reaģē, kad skan mūzika. Vai bērns nemūk prom, tiklīdz atskan kādas muzikālās skaņas? No pieredzes, vadot koncertus bērniem, redzu, ka ir bērni, kas nemitīgi knosās un runā to laikā, bet ir otra daļa bērnu, kas, atskanot mūzikai, ir teju apburti un ieklausās. To katrs vecāks pats var novērot savu bērnu uzvedībā. Kopā ar bērnu ir jāaiziet uz koncertu. Jāpavēro, kā viņš to uztver. Varbūt bērna uzmanību piesaista kāds konkrēts mūzikas instruments. Vai bērnam patīk dziedāt vai ne? Vai bērns var uztvert un noturēt melodiju?

Kas vecākiem jāsaprot, lai izvērtētu, vai bērnam ir vērts turpināt uzsāktās mūzikas skolas nodarbības ilglaicīgi?

Viss atkarīgs no tā, vai tā ir interešu izglītība vai tomēr jau solis uz profesionālo izglītību. Latvijā visas bērnu mūzikas skolas ir profesionālās ievirzes izglītība. Jāsaka,

mūziku ir praktiski neiespējami kvalitatīvi iemācīties attālināti. Tā pieprasa dzīvu saskarsmi.

Neviena vislabākā interneta platforma nevar izdarīt to, ko var iemācīt augstvērtīga muzikālā izglītība klātienē, lai nodrošinātu muzikālā priekšnesuma pienesumu klausītājiem.

Lai kļūtu par augsta līmeņa mūziķi, tas nozīmē 12 skolas gadus un vēl četrus līdz sešus gadus Mūzikas akadēmijā. Izlemt par labu Mūzikas akadēmijai vidusskolas klasē bez iepriekšējas iedziļināšanās mūzikā ir pārāk vēls lēmums. Ne visi, kas apmeklē mūzikas skolu, noteikti kļūst par profesionāliem mūziķiem. Taču, jo agrāk šie bērni ar mūzikas pasauli saskaras, jo pilnvērtīgāk tie sevi bagātina, disciplinē, veicinot inteliģentas kultūrvides pastāvēšanu Latvijas sabiedrībā.

Cits svarīgs faktors šai nozarē ir pedagoga personība?

Līdz kādam piektās vai sestās klases vecumam bērnam vēl var būt dažādi pulciņi, bet agri vai vēlu tomēr ieteicams koncentrēties uz bērna tālāko virzību, pamazām atlasot viņam saistošāko, atstājot arī brīvo laiku. Šai procesā noteikti ir nepieciešama arī saruna ar pedagogu. Mūzikas skolas līmenī no pedagoga puses ir divas lietas – profesionalitāte un ieinteresētība. Pedagoga uzdevums ir ieinteresēt, bet ne izdabāt, pazaudējot profesionālos kritērijus, piemēram, tam, kā jāspēlē klavieres vai vijole.

Daudzos gadījumos tieši profesionālās mūzikas spēles noteikumi var bērnus vai vecākus atturēt no tālākas izaugsmes mūzikas jomā. Pedagogam jāprot ieinteresēt tā, lai bērnam ir saprotams, kāpēc kaut kas no viņa tiek prasīts. Labs pedagogs ir tas, kurš spēj ļoti vienkārši, atbilstoši vecumam saprotami paskaidrot. Nepedagoģiskākā atbilde ir “tāpēc, ka tā vajag”. Tā ir viena nagliņa intereses zaudēšanā. Mēdz gadīties, ka bērns sāk izvairīties no mūzikas skolas arī tad, ja kāds pedagogs neprot viņu ieinteresēt. Personības faktors ir svarīgs.

Mūzika ir ārkārtīgi skaista, bet smaga profesija. Ja šīs divas lietas spēj saprast un pieņemt, tad tā ir īstā izvēle.

Kas jāņem vērā, izvēloties muzikālus pasākumus bērniem?

Muzikālo pasākumu piedāvājums bērniem ir pietiekami liels. Piemēram, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir iespēja ģimenēm ar bērniem vecumā no 5 līdz 10 gadiem, ļaujot pēc koncerta arī par šo pieredzi runāt. Turpretī “Latvijas Koncertu” darbs ir vērsts uz klašu grupām un to mūzikas skolotājiem, kas māca mūziku vispārizglītojošās skolās, tiecoties aptvert pēc iespējas lielu cilvēku skaitu visās vecuma grupās – no pirmsskolas līdz pat vidusskolai.

Vai, piedāvājot bērnam no mazotnes rotaļu mūzikas instrumentus, nevar nodarīt pāri bērna muzikalitātei?

Rotaļu mūzikas instrumentus var izmantot, jo jebkura rotaļa var būt aizsākums dziļākai un profesionālākai izpratnei, ja šai rotaļā jau ir radīta interese.

Ko var darīt ģimenē, neapmeklējot mūzikas nodarbības, ar mērķi veicināt bērna interesi par mūziku?

Savulaik 19. gadsimtā muzicēšana ģimenē mājas apstākļos bija gods. Pamatu pamats bija dziedāt vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu ģimenē, uztverot to kā inteliģences normu. Mūsdienās ir pieejama gan teorētiska informācija, gan praktiskas iespējas skatīties jebkuru izrādi un koncertu no jebkuras pasaules vietas. Ja vecāki vai vecvecāki paši spēlē kādu mūzikas instrumentu, tas var modināt interesi arī bērnā.

Turklāt arī pieaugušajiem nekad nav par vēlu sevi profesionāli izglītot, piemēram, mūzikā.

Ja mūzikas skolā ir absolvēta, daudzos gadījumos šie cilvēki pēc tam ir profesionāli izglītoti klausītāji, kam ir skaidra mūzikas valoda. Piemēram, ir interesanti paskatīties uz kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” auditoriju. Orķestris ne vienmēr spēlē populāru akadēmisko mūziku, bet arī izsmalcinātu repertuāru, piemēram, 20. gadsimta mūziku, kas daudziem vispār ir “bubulis”. Redzam, ka publikai ir milzīga interese un pat goda lieta klausīties šo sarežģīto mūziku. Mūzikas apgūšana rosina domāšanu, iztēli, pat filosofisku konceptu izpratni.

Lai bērnos modinātu muzikalitāti, jāveicina klasiskās mūzikas klausīšanās? Vai tomēr nav jābaidās arī no nejaušas populārās mūzikas, kas skan radiostacijās?

Neesmu pret populārās mūzikas klausīšanos. Taču jāsaprot divas lietas. Pirmkārt, visai mūzikai ir jābūt profesionālai. Daudzos gadījumos aizmirstam, ka arī popmūzikā ir savi profesionālie kritēriji. Otrkārt, jāzina, kuram dzīves gadījumam un kurā brīdī jāizvēlas viena vai otra mūzika.

Diezin vai mūsdienās ballītē klausīsimies Mocarta vai Haidna stīgu kvartetus, ja vien tā nav iecerēta kā kāds elitārs pasākums. Jebkura neakadēmiskā mūzika ar laiku kļūst akadēmiska. Daudzi nevar pat iedomāties, ka stīgu kvarteta muzicēšana savulaik radās kā mājas muzicēšana, daudzos gadījumos kā muzikālais noformējums, kā fons. Mocarta “Mazā nakts mūzika” ir vasaras plenēra gabaliņš fonam. Džeza mūzika faktiski jau arī ir ballīšu deju mūzika, bet, laikam ritot, neakadēmiskais kļūst par akadēmisku vērtību.

Neakadēmiskās mūzikas galvenais uzdevums ir izklaidēt, bet akadēmiskās mūzikas – būt nopietnai, rosinot domāšanu un mudinot klausītāju aizdomāties.

Līdzīgi arī varam teikt par mūzikas nodarbībām: “pulciņš” ir izklaide, turpretī mūzikas skola ir nopietns un atbildīgs darbs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti