Minsterē sāk dārdināt vienīgā diasporas bērnu bungu grupa

Latviešu diasporas pulcēšanās centros dzied un dejo, mācās un svin svētkus, un tā ir nu jau ierasta lieta. Taču Latviešu centrs Minsterē nu burtiski dārd un rīb – tur nodibināta šobrīd vienīgā diasporas bērnu un jauniešu bungu grupa “Pērkoņdārdi”. 2. martā ar viesiem no Latvijas notiks grupas oficiālās dibināšanas svētki. Bērniem patīk, un pedagogiem plāni ir tālejoši un lieli.

Ideja par bungotāju grupu radusies, domājot, kā latviešu skoliņas un centra aktivitātēm piesaistīt pusaudžus. Tā ir problēma, kas šobrīd aktuāla daudzām diasporas latviešu skolām un centriem, jo pusaudžiem, atšķirībā no mazajiem ķipariem, nepietiek vien ar kopīgu rotaļās iešanu un spēlēšanos.

Pusaudžu iesaiste bija viens no Minsteres latviešu skoliņas “Ūsiņš” jaunās vadītājas Ilzes Lilje galvenajiem mērķiem. “Sākot darbu skoliņā, braucu uz semināriem, paskatījos, kas notiek citur, un redzēju – skoliņas ir pilnas ar mazajiem bērniem, bet pusaudžu it kā nemaz nav! Lai gan tā nav tiesa – pusaudži aug ļoti daudzās latviešu ģimenēs, arī šepat ap Minsteri tādu ģimeņu ir desmitiem, ja ne simtiem. Ja prasa, kāpēc neapmeklējat nodarbības latviešu centrā, visbiežāk skan atbildes: nav interesanti, garlaicīgi, negribam mācīties vēl arī sestdienās, negribam sēdēt un pildīt kaut kādus uzdevumus uz lapiņām… Nācās lauzīt galvu, kā viņus “piemānīt”, kā atvilināt uz mūsu skolu,” smejas Ilze Lilje, kas pērn sāka vadīt latviešu skoliņu “Ūsiņš” Latviešu centrā Minsterē.

Viņa nevēlējās neko, kas saistīts ar modernajām tehnoloģijām, jo pusaudži jau tā tajās, var teikt, pavada dzīvi: “Protams, mēs nevaram pavisam no tā izbēgt, bet viņi pietiekami daudz ar tehnoloģijām darbojas mājās un skolā. Gribējās kaut ko izdomāt, lai viņus “izvilktu” kaut nedaudz no tā visa laukā un rastos darbošanās prieks.” Ilzei labi zināmas ģimeņu un bērnu, jauniešu problēmas, jo viņa ikdienā jau astoņus gadus Vācijā strādā par sociālo pedagogu.

Tā nu arī radusies doma par alternatīvo grupu, kur bērni mācās izspēlēt ritmu, spēlēt bungas un citus sitamos un grabināmos instrumentus. Tas paģēr ne tikai instrumentu apguvi, bet arī ļauj izkustēties, sajust ritmu, saspēlēties un komunicēt ar citiem grupas biedriem. Šobrīd ritmu sajust un izspēlēt mācās padsmit bērni līdz 15 gadu vecumam, apmēram vienādā skaitā gan puikas, gan meitenes.

Bungu aura virmo gaisā

Bungu grupas gadījumā liela problēma varētu būt instrumentārijs, taču šī lieta atrisinājusies pavisam mistiskā veidā – jau pēc grupas dibināšanas atklājies, ka centra pagrabu noliktavās ir liels daudzums dažādu bungu – gan komplekti, gan tautiskās, ar ādu apvilktās, arī dažādi grabināmie. Ilze pēc tam dzirdējusi, ka Minsteres latviešu ģimnāzijas laikos jau reiz darbojies kas līdzīgs. Var teikt, ka bungu gars šeit mitis jau sen un vienkārši licis atkal reiz sevi manīt. Kā citādi lai izskaidro arī to, ka ideja par bungu grupu radusies cilvēkam, kas pats nekādi ar mūziku nav saistīts?  “Esmu tāda “melnā avs” savā citādi muzikālajā ģimenē! Tomēr likās – nu, kur tad nu latviešu izglītība, kultūras apguve bez mūzikas? Tas būtu par sausu!” smejas Ilze. Tā nu viss it kā pats no sevis salicies pa plauktiņiem.

Arī pedagogu jautājums pagaidām atrisināts asprātīgā veidā – piesaistīts Latvijā mītošais Ilzes brālēns Edgars Lilje, kurš ir bundzinieks: “Uzrunāju viņu tādā pareizā brīdī, kad viņš tieši prātoja par iespēju nodot tālāk citiem savas prasmes.”

Edgars spēlē bungas mzuikālajā apvienībā “Marta migla” un citos projektos, un jau iepriekš Latvijā apmācījis bungošanas interesentus – gan savus vienaudžus,  gan jauno paaudzi.

Jaunais piedāvājums Edgaru patiešām aizrāvis: “Sākotnēji bija doma par video nodarbībām tiešsaistē, taču pagaidām centra tehnisku iemeslu dēļ līdz maijam tas nav iespējams. Tāpēc es ierakstu vingrinājumus, meklēju arī internetā, sūtu viņiem, bet atpakaļ saņemu nodarbības ierakstus. Skolotāja Anete, kas darbojas ar bērniem uz vietas, ir tāds kā medijs, kurai es visu izskaidroju, parādu, un viņa tālāk to nodod bērniem. Pēc Jāņiem ir doma doties ciemos pašam un sarīkot īstu nometni.”

Kopā ar draugu Edgars veido arī bundzinieku grupas logotipu un pats ir arī nosaukuma autors: “Nosaukums iešāvās prātā pēkšņi un likās ideāli piemērots – “Pērkoņdārdi”! Esam gan pagaidām pašā, pašā sākumā, redzēsim, kā viss veidosies, taču patiešām ceru, ka Minsteres jaunieši dārdinās pa īstam un nopietnā līmenī.”

Bērniem interese liela

Par jaunām aktivitātēm priecājas Latviešu centra Minsterē administratore Lauma Leišavnika, kuras meita, pusaudze Luāna, arī apmeklē skoliņu: “Meklējām jaunus avotus, kā ieinteresēt šo vecuma grupu, kā vismaz uz brīdi atraut no viedierīcēm. Bērni nevar tikai sēdēt un zīmēt vai rakstīt. Bungošana ir pozitīvs enerģijas izlikšanas veids! Turklāt, ja tam vēl ir kāds mērķis, kāds virsuzdevums…. Vēl jau viss jauns un svaigs, redzēsim, kā attīstīsies tālāk. Bet šobrīd izskatās, ka bērniem interesē.”

Mamma Baiba Grauzdiņa, kuras sešus un deviņus gadus vecās meitas apmeklē latviešu skoliņu, uzsver šīs aktivitātes vēl vienu plusu –  tā ir iespēja atklāt jaunus talantus, īpaši tajās ģimenēs, kas ar mūziku nav saistītas: “Ja bērniem modīsies noturīgāka interese, vecāki sapratīs, ka bērni jāvirza mūzikas virzienā jau nopietnākā līmenī.”

Piecpadsmitgadīgā  bungu nodarbību dalībniece Keita Ladiga pusaudžiem raksturīgā pragmatismā nosaka – nez, vai visi, kas šobrīd darbojas, gan palikšot bungošanai uzticīgi, jo tā nav vis vienkārši grabināšana, esot gan pašiem jādarina ritma instrumenti, gan mājās jātrenējas un jāvingrinās.

Tomēr pašai patīkot tieši tas, ka tiek mācīts, kā pareizi darīt, kā spēlēt: “Tas ir arī kaut kas jauns. Un šķiet, ka bungas ir vieglāk iemācīties – nav jāmācās notis! Daudziem patīk.” Keita ar ģimeni Vācijā dzīvo jau astoņus gadus, un, kad bijis piedāvājums apmeklēt latviešu skoliņu, lēmumu piedalīties pieņēmusi pati, jo licies svarīgi būt latviešu vidē un neaizmirst latviešu valodu. Drīz meitene domā uzsākt dalību arī tautas deju grupā.

Gan tradicionālais mantojums, gan pasaules hiti

2.martā paredzēta bungošanas grupas oficiālā atklāšana, neliels publisks uznāciens, kā arī viesu koncerts – Minsterē ciemosies grupa “1MAY”. Tās dalībnieki studē Latvijas Mūzikas akadēmijā un labprāt piekrituši gan novadīt klātienes nodarbību, gan atbildēt uz bērnu jautājumiem.

“Nodarbība paredzēta stundu gara, bet, kad bērni sāk bungot un grabināt, viņi tā aizraujas, ka laika sajūta zūd!” smejas Ilze. Arī nākotnes plāni jau tiek būvēti – gan vasaras nometne, gan uzstāšanās, gan dalība Vācijā populārajos ziemas karnevāla masku gājienos. Padomā ir daudzveidīga repertuāra apguve – gan latviešu poproka hiti (tos vēlas bērni), gan latviešu tautas dziesmas (uz to uzstāj pedagoģes), gan starptautiski zināmi gabali (ja nu jāuzstājas internacionālai publikai?). Interesi par bungošanu nu izrāda arī vecāki, piemēram, kāda mamma pati agrajā jaunībā spēlējusi bungas un taujājusi, vai arī varētu piedalīties. Ilze priecājas: “Biju tā iecentrējusies uz bērniem, ka nemaz neiedomāju par vecākiem, bet kāpēc gan ne? Mums ir, kur augt!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt