Vecāku būšana. Pirmais gads portretos
Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.
Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem
Stāsta mamma Lauma: ''Cik negaidīti pieteicās mana meita, tik gaidīta bija viņas ierašanās. Es iekārtoju mūsu migu ne tik daudz fiziski, kā emocionāli. Tīrīju savu prāta māju no savām traumām un aizvainojumiem. Un daru to arī diendienā jau 8 mēnešus pēc dzemdībām.
Šis mentālais darbs kopā ar grūtniecības toksikozi un migrēnas lēkmēm paņēma visus spēkus. Man nācās nopauzēt jebkādus darbus, par ko jutos slikti. Par to, ka es nevaru.
Sagaidīšana izdevās skaista. Bet – līdzīgi kā citas jaunās māmiņas – es pat iedomāties nevarēju, cik ārprātīgi grūti būs rūpēties par mazu bērnu. Miega bads, fizisks pārgurums, hormonu nestabilitāte, kā arī pandēmijas un dekrēta izolētība to visu padarīja vēl trakāku.
Visgrūtākais pirmos mēnešus bija uzklausīt bērna raudas – vienīgo veidu, kā jaundzimušais komunicē savas emocijas. Viss cits tagad liekas sīkums, bet bērna koliku raudas man vēl ilgi skanēja ausīs, pat vienatnē esot.
Kas to varēja domāt, ka mīlestība vienlaikus ir tik bezgalīga, ka tā var ne tikai piepildīt, bet arī iztukšot. Tāda laikam ir beznosacījumu mīlestības metafizika.
Katru dienu es sitos ar dēmoniem. Ar dusmām un citām emocijām, taču visvairāk – savu kaunu un vainu par to, kā jūtos, kā arī dziļi ielaistiem pieņēmumiem, ka man jābūt labai, mīļai un visu varošai. Un to visu vienlaikus.
Tikai ar bērnu es uzzināju, cik ļoti sūdīgās attiecībās esmu pati ar savām emocijām. Katra emocija rada milzu pārslodzi, bet maza bērna ierašanos ģimenē pavada lērums ļoti intensīvu sajūtu. Un man jāatgādina sev, ka es drīkstu justies arī slikti – nikna, uzvilkta, nelaimīga. Sajusties un palaist vaļā, nevis apspiest vai ignorēt. Gandrīz katru dienu es feiloju pieņemt sevi un to, kā es jūtos, un bērna emocijas, un katru dienu es apņēmības pilna sāku no jauna.
Ja grūtniecība bija kā nepieciešama pauze, tad, tiklīdz bērns bija sasniedzis 3 mēnešu vecumu, es pieķēros visādiem projektiem un idejām. Tie man palīdzēja atkal atgūt kaut kādu paškontroles sajūtu pār savu dzīvi un sevi, savu personību ne tikai kā mātei.
Pa ļoti retajiem mirkļiem, kad varu būt viena, rakstu – piedalos sen iecerētas grāmatas tapšanā. Kopā ar @miers_majas top podkāsts "Stāvi pie ratiem" citām nogurušām jaunajām mātēm. Atbalstu smeļos vecāku tviterburbulī, atklāti reflektējot par savām izjūtām un ikdienu.
Man būtiski, lai ikdiena būtu ne tikai grūta, bet arī interesanta. Un humors. Lai arī mana mentālā māja joprojām nav visai sakopta, toties tajā pa rokai ir viss pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamais. Arī prieks un smiekli, un milzum daudz mīlestības.''
KONTEKSTS:
Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.
