Hījumā, kas ir otra lielākā Igaunijas sala, jūlija izskaņā sagaida ar kadiķu audzēm, akmeņu tornīšiem, aitu blējieniem, meža zemenēm, jūraskāpostiem, kormorāniem, košiem tauriņiem un salai tik raksturīgiem mainīgiem laikapstākļiem.
Laiks rit citādi
Pirmspandēmijas laikā saujas lieluma miera malas jeb Kihnu jeb Ķīļu salas noskaņas skarti un Astrīdas Lindgrēnas Sālsvārnas salas vasarnieku aprakstīto un mākslinieces Ilonas Vīklandes ilustrēto piedzīvojumu iedvesmoti, šoreiz par dažu vasaras diennakšu pieturvietu izvēlējāmies kaimiņzemes Hījumā salu.
Pēc pusotras stundas "ar astīti" uz prāmja Rohuküla-Heltermaa (ar brīvpieejas rotaļistabu uz tā jaunākajiem kuģa pasažieriem) var nokļūt miera oāzē, kur šķiet, ka valda cits laika ritējums. Jo mazāk cilvēku ir apkārt, jo laiks šķiet plūstam lēnāk. Lai arī no prāmja noripoja vairāki desmiti transportlīdzekļu, pēc kāda brīža visi ir pazuduši – kur nu kurais –, atstājot salu mierā, bet salas viesus – savā nodabā.
Mūsu "mājas" ir pašu mājas uz riteņiem jeb kemperis, kas ļauj izbaudīt ekskluzīvo iespēju izvēlēties ainavu aiz loga, turklāt uz šīs salas ir iespējas būt aci pret aci ar jūru, arī pamostoties no rīta. Salas pievilcība slēpjas tās aptveramajā lielumā vai – drīzāk pat jāsaka – mazumā.
Šoreiz mūsu maršruts veda pa salas perimetru ar mazām atkāpēm, par pieturpunktiem izvēlējāmies vienu no otras pēc taustes, viļņainuma un dūņu daudzuma atšķirīgas pludmales; biezus ūdensputnu barus un putnu vērošanas torņus; blējošu aitu pulkus un pat izteiksmīgu tauriņu diktētas apstāšanās; salas majestātiskās bākas un saldējuma (igauņiem ir saldējums pat ar cukurgailīšu kripatām) iegādes vietas.
Arī tad, ja iepriekš maršruts nav pārdomāts, lieti noderēs uz prāmja redzamā stilizētā Hījumā karte: tā labi atklāj salas raksturu un iezīmē izteiksmīgākos vaibstus tajā.
Kailā ainava ar aitām
Ja būtu jāportretē sala, tad pirmais, kas nāk prātā, ir tās saulrieta katrreiz citādi iekrāsotā ainava ar klinšainu, oļainu pamatu, slaidiem un vēja izlocītiem kadiķu stāviem un dzelteni violetiem, impersionistiski izpunktotiem ziediem. Pirmā pieturvieta ir Sarves pussalas alvari jeb pļavas ar īpaši kaļķainu augsni, kur koki un krūmi teju nav sastopami. Šajā dzīvotnē augsnes kārtas biezums var sasniegt līdz pat divdesmit centimetrus, bet var arī nebūt vispār.
Šādā bezmežu ainavā, kas ir iezīmīga dzīvotne dažām vietām arī Zviedrijā un Ziemeļamerikā, ir atrodami augi, kuri iecienījuši klinšu plaisas un ieplakas un no kuriem daudzi ir īpaši aizsargājami. Tas, vai un kādi augi izsprauksies no kaļķakmens, būs atkarīgs no nokrišņu daudzuma konkrētā apvidū. Līdz ar to nokrišņu daudzums ainavu katru gadu rāda mazliet citādu. Igauņi teic, ka Sarves pussalas alvari, kas ir sastopami piejūras oļu sanesumos, atšķiras no citām līdzīgām ainavām Igaunijas ziemeļos un rietumos. Šādas dzīvotnes ainava, kura ir iekļauta arī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, mazliet atgādina prērijas skatus.
Taču šo šķietami nabadzīgo ainavu iecienījušas vietējās aitas, kuras nesmādē arī mūsu ciemakukuli – visnotaļ parastas kāpostgalvas lapas. Aitas – bēšas, tumšas, raibas – sadalījušās savās "politiskajās apvienībās", droši maršē pa vienīgo braucamo ceļu, ielenc braucošo "māju" un nāk iepazīties ar salas viesiem. Paļaujoties uz šo zālēdāju labdabību, bērniem ir iespēja pieredzēt dzīvniekus to dabiskajā vidē.
Noķert salu aiz astes
Salai, kura ir prātā aptverams lielums, ir savas galējības. Tās izpaužas gan niķīgajā laikapstākļu mainībā, kas lika divu dienu robežās izmantot gan plānāko, gan vēju un lietu visaizturošāko apģērbu kārtu. Jāatzīst, šoreiz tas tomēr laikam bija tā sauktais maigais dienvidu vējš. Par spīti kadiķu šūpošanai un lietusmēteļu kapuču plandīšanai, tas tomēr nemazināja vēlmi mērot pāris kilometrus uz salas pašu galiņu jeb uz zemes ragu, kas iestiepjas jūrā, un ko dēvē par Sēretirpu.
Tas ir pārgājiens, kura laikā var izlīkumot kadiķu audzes, krūkļus, irbenes. Šoreiz mazliet nokavēts ir mežrozīšu spilgtākais ziedēšanas brīdis un arī meža zemeņu laiks, bet ogas spīvi turas pretī un ir izžuvušas pat nenorautas: ziemas tēja ar vasaras smaržu – gatava līdzņemšanai. Krasta līnijā "godasardzē" stāv jūrmalas sālsķērsa un baltās putās sakultos ūdeņos skalojas sudrabkaiju baltās spalvas, bet ik pa brīdim akrobātiski izturīgi vējiem spītē mazi akmeņu krāvumi. Līdzsvara meklēšanas un atrašanas paraugpiemēri, ar kuru būvniecību ik pa brīdim aizraujas arī bērni.
Pats zemes rags, kas iestiepies jūrā, lai arī oļiem klāts, tomēr ir arī vietumis ziedošs. No dažu metru platuma līdz pat sīkai oļu strēlei, ķīriem riņķojot virs galvas un cenšoties izķert līdzpaņemtos našķus, jūra parāda savu raksturu: no vienas puses gluda, no otras puses – viļņiem klāta.
Laipot starp putniem
Hījumā sala ir nozīmīga pieturvieta tūkstošiem gājputnu, kuri ik rudeni un ik pavasari mēro savu gaisa ceļu no ligzdošanas vietām uz ziemošanas vietām un atkal atpakaļ. Keinas līcis, kurā ieslēpušās piecpadsmit mazākas saliņas, ir viena no starptautiski nozīmīgu mitrāju teritorijām jeb Ramsāres vieta. Kas tā par gulbju tiesas sēdi!? Tāds komentārs bija kādam no bērniem, ieraugot ūdenī, kā baltus sniega kalnus izbirušus, paugurknābja gulbjus, kuru skaits ātri vien nojuka.
Uz tiem nolūkoties var no Orjaku putnu torņa, kura pakājē ir arī dabas taka ar vēl papildu skatu platformu. Ikdienā zem torņa ieslēptajā jūraszilajā ēkā darbojas arī dabas centrs, kurš nedēļas izskaņā gan bija ciet.
Turpat tālāk netālu ir arī Orjaku izziņas taka, kura vijas gar Keinas līča krastu. Taka ir pa spēkam jebkuram, jo piedāvā gan garāko maršrutu jeb Orjaku taku trīs kilometru garumā, gan arī īsāko Roostiku apli aptuveni 700 metru garumā. Takā ir vēl viens, bērniem drošs putnu skatutornis, kurš apdarināts ar izteiksmīgām lielformāta dabas fotogrāfijām.
Piedzīvojums būs arī gājiens vairāku simtu metru garumā pa koka laipu, kas ieslēpusies meldrājos un kur pa ceļam ir arī lielizmēra akmens, uz kura drosmīgākie var uzrāpties pa trepītēm, kas atstutētas pie tā.
Skats no putna lidojuma
Palūkoties uz Hījumā salu var arī no augstākiem skatpunktiem. Uz salas ir vairākas vēsturiskas izcelsmes bākas. Piemēram, Kepu bāka ir ne vien Baltijas jūrā visaugstāk novietotā signāluguns, bet arī Igaunijas un vienlaikus arī Baltijas jūras vecākā bāka, kuras vēsture iesniedzas vēl Hanzas savienības laikā – vairāk nekā piecus simtus gadu senā pagātnē –, jo gar salu veda kāds preču ceļš, bet tirgoņi sūdzējās par pazudušiem kuģiem. Tā augstākajā salas punktā – 67 metrus virs jūras līmeņa – tika uzbūvēta Kepu bāka, lai palīdzētu kuģotājiem izvairīties no sēkļa.
Tā kā Kepu bāka uzbūvēta augstākajā vietā starp purviem, to mēdz aizsegt migla, līdz ar to netālu, ziemeļu zemesragā 1874. gadā tika uzbūvēta Ristnas bāka.
Savukārt Tahkunas bāka, kuru savulaik cariskā Krievija iegādājās izstādē Parīzē 1871. gadā, atrodas salas ziemeļos un ir Igaunijas piekrastes augstākā bāka, paceļoties teju 43 metrus virs jūras līmeņa. Līdzās Tahkunas bākai ir arī simboliska piemiņas vieta prāmja "Estonia" katastrofā bojāgājušajiem – vientuļš bronzas zvans, kas skumji ieskanas, stipru vētru skarts.
Sala bez šaubām priecēs tos, kam tuvs ir tūrisms dabā, turklāt piedāvās nodarbes arī aktīvākiem ceļotājiem. Izbraucot mazos salas ciematiņus, jāteic, ka Hījumā ir viena vienīga pilsēta – Kerdla, kas atrodas salas ziemeļaustrumos un kurā rit īstena mazpilsētas dzīve. Pašā pilsētā ir iespēja gan tikt pie vietējo zvejnieku sarūpētām jūras veltēm, gan arī nogaršot Hījumā maizes ceptuves konditorejas našķus. Tā nu sala paliek prātā ar butes smaržu un ķirškūkas garšu, kas baudīta pilsētas pludmalē. Turpat nepilnu sešu kilometru attālumā atrodas Kerdlas meteorīta krāteris. Ceļā uz ostu ir mazs sānsolis, lai apskatītu Kalastes klinti. Tas ir aptuveni četrus simtus metru garš un līdz pat desmit metrus augsts kaļķakmens atsegums, ietērpies vecā priežu mežā, caur kuru ved taka.
Pāris dienas tomēr ir krietni par maz, lai iepazītu salas raksturu. Tas mudina vēlēties redzēt salu vaigu vaigā arī citu gadu, varbūt arī citā gadalaikā. Uzmanīgiem dabas vērotājiem piemērots mirklis salas apciemojumam būs septembra beigas un oktobris, kad savus vistālākos ceļojumus, uz brīdi piestājot Hījumā, veiks gājputni. Jo īpaši tādēļ, ka igauņi stāsta – salā rudens ilgst ilgāk un ir siltāks nekā uz cietzemes Igaunijā.
Zaļais padoms!
Lai arī koši krāsotie rotaļlaukumi ierasti ir bērnu "magnēts", tomēr salas pieredze liecina, ka pietiek ar to, ja ir ūdens jeb jūra un zeme jeb akmeņi. Tās ir pietiekamas "izejvielas" līdzsvara treniņiem, rāpšanās un balansēšanas prasmju pilnveidei un piedzīvojumam, kas radīts paša iztēlē!
Noderīgas vietnes:
