Rīgas Valsts Klasisko ģimnāziju vairāki skolēni pameta pirms trim gadiem, kad skola uzsāka mācību procesu latviešu valodā, sākot jau no 7.klases.
Rīgas Valsts Klasiskās ģimnāzijas direktors Romans Alijevs skaidroja: "Bija tie, kuri nebija ar mieru, viņi vienalga prasīja, lai tulkotu kaut ko, skaidrotu krieviski, tāpēc nebija apmierināti. Daži izvēlējās aiziet mācīties citur. Mūsu klases telpās pat sienām jārunā latviski. Jo mums jāveido latviešu vide, lai bērniem būtu vieglāk lietot latviešu valodu un viņi būtu motivēti to darīt."
Pirms 7 gadiem skola uz latviešu valodu kā mācību valodu bija pārgājusi, sākot no 10. klases. Savukārt starts mācību procesam latviešu valodā jau 7.klasē sakrita ar pandēmijas laiku, kad visi mācījās attālināti. Tad dažkārt mācību stundās skolotājiem ir nācies dzirdēt skolēnu ģimenes locekļu viedokli.
Romans Alijevs var nosaukt tikai divas vai trīs Rīgas mazākumtautību skolas, kur līdzīgi kā Klasiskajā ģimnāzijā pāreja uz latviešu valodu kā mācību valodu ir prioritāte.
Izglītības kvalitātes valsts dienests nav apkopojis un analizējis datus par latviešu valodas kā mācību valodas ieviešanu praksē. Savukārt Valsts izglītības satura centrs apgalvo, ka divu iepriekšējo mācību gadu pārbaudes rezultāti neatspoguļos reālo situāciju.
Sākoties karam Ukrainā, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas pedagogi audzēkņu vecākus informējuši, ka runās ar audzēkņiem, skaidros situāciju Ukrainā, mācīs izvēlēties informāciju un analizēt to.
Alijevs: "Daži aizgāja sakarā ar to, ka mēs paužam absolūtu atbalstu Ukrainai un nosaucām Krieviju par agresoru."
Vairāki no bijušajiem Klasiskās ģimnāzijas audzēkņiem mācības turpina privātās, bet viens – pašvaldības skolā. Nav noslēpums, ka tieši karš Ukrainā ir mudinājis valstiskā līmenī pieņemt stingrākus lēmumus attiecībā par latviešu valodu kā vienīgo mācību valodu visā izglītības procesā. Kopā ar kolēģiem "4.maija Deklarācijas kluba" prezidente Velta Čebotarenoka jau kopš 90.gadu vidus labprāt atsaucas aicinājumiem doties uz skolu un stāstīt par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas vēsturi. Ir pabūts visā Latvijā, tai skaitā mazākumtautību skolās jeb skolās ar krievu mācību valodu.
Biedrības "4. maija Deklarācijas klubs" prezidente Velta Čebotarenoka stāstīja: "Ja pirms 25 gadiem es sapratu, ka ir bezjēdzīgi runāt latviski, jo mani neviens nesaprot, tepat Kauguros Mežmalas skolā, Jaundubultu skolā - beidzēji, lieli cilvēki. Saku - jūs esat uzauguši brīvā valstī, taču kaut kas vismaz jāsaprot! Ai, nē. Un nekaunīgi arī saka – mums nav vajadzīgs, ar mums tāpat visi runā krievu valodā."
20 gadu laikā situācija ir uzlabojusies, tomēr ļoti daudzviet varētu vēlēties labākas audzēkņu valsts valodas zināšanas. No šā gada 24.februāra, viesojoties skolās, Velta Čebotarenoka savu uzstāšanos sāk ar jautājumu: "Vai, jūsuprāt, Ukrainā ir karš?" Nesena vizīte vienā no mazākumtautību skolu vecākajām klasēm radījusi visai nepatīkamu iespaidu: "No apmēram 25 -30 skolēniem klasē uz jautājumu, vai tur ir karš, roku pacēla 4 puiši, kas arī bija nosēdušies pirmajā rindā, kas atbildēja uz jautājumiem latviski. Ar mani runājās, uzdeva man jautājumus. Pārējie bija kā klusējošā siena."
Citā klasē mācījusies meitene no Ukrainas. Viņas dēļ Čebotarenoka runājusi krieviski.
"Es beidzu savu uzrunu ar vārdiem – slava Ukrainai. Un tad skolotāja man teica, ka es esot ļoti emocionāli teikusi, bērniem tas ir grūti. Ka viņi taču vēl ir bērni. Ka tā labāk nevajadzēja darīt un tā. Mēs to vairs nevaram atstāt atmatā, mēs esam tālu iebraukuši drausmīgos dubļos. Jo, ja bērni, Latvijas skolu beidzēji, nevar tev latviski atbildēt un pateikt, ka Ukrainā ir karš, tad es saprotu, ka tā ir 5.kolonna. Tikai viņa ir jauna, plaukstoša un šeit uzaugusi."
Vai situācija, ka pašvaldības mācību iestādēs un audzēkņu vidū nav viennozīmīgas attieksmes pret notikumiem Ukrainā, būtu jāuztver kā signāls valsts drošībai? Raidījums "4.studija"saņēma atbildi, ka Valsts drošības dienests par šo jautājumu no komentāriem atturēsies.
