Mātei un bērnam sarežģījumi pēc smagām dzemdībām; mediķiem pārmet neprofesionalitāti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Lindas Elenas Kagaines dzemdību diena sākās fantastiski, taču priecīgā notikuma sagaidīšana Jūrmalas slimnīcā, pēc viņas teiktā, izvērtās par sāpju un neizpratnes stundām, dzemdības bijušas traumatiskas gan mammai, gan bērnam. Tagad Lindas cīņa par bērniņa veselību turpinās, un arī tajā viss atkarīgs no pašu vecāku iniciatīvas. Jūrmalas slimnīca skaidro, ka šis nebija mediķu neieinteresētības, bet gan patoloģisku dzemdību gadījums, tikmēr eksperte,  dzemdību speciāliste profesore Dace Rezeberga LSM.lv atzina, ka nepieciešams uzlabot pacientu centrētu aprūpi.

Linda Elena Kagaine  savu dzemdību stāstu uzticēja Latvijas Radio raidījumam "Ģimenes studija", kas jau iepriekš sāka publiski celt gaismā stāstus par to, ka  traumatiskas un vardarbīgas dzemdības Latvijā ir aktuālas. Lindas bērns piedzima smagā asfiksijā, pēc pāris stundām veiktās analīzes uzrādīja smadzeņu traumu risku. Pēc pašas piedzīvotā un ar vēlmi informēt, palīdzēt un atbalstīt citas mammas Linda dibina biedrību "Drošas dzemdības".

Lindas stāsts

Dzemdību stāsts sācies fantastiski – tā, daloties ar savu pieredzi, saka pati Linda. Pa dienu izkritis gļotu korķis, kas ir viens no dzemdību priekšvēstnešiem, bet vienos naktī sākušās kontrakcijas. 

Ap 4.00 rītā Linda ieradās Jūrmalas slimnīcā, jau ar deviņu centimetru atvērumu dzemdē. Sākušies pirmie sarežģījumi, jo naktī uz vietas neviens nebija atrodams un pagāja ilgs laiks, kamēr Linda sagaidīja, kad kāds pie viņas atnāks. Viņa atminas, ka attieksme nebija laipna.

"Savas ļoti stiprās kontrakcijas mēģināju izturēt uz grīdas tupus pozā, jo tas bija vienīgais veids, kā es varēju kaut cik vēl noturēties. Pie manis beidzot pienāca, es domāju, ka tā bija māsiņa, bet līdz galam nevaru pateikt. Tas pirmais bija nevis "labvakar" vai "sveiki", bet "ko tu te uz grīdas dari? Ko tad tu vēlāk darīsi? Tev jau vēl tikai sākums ir."

Linda atzina, ka pēc visa pārdzīvotā, atskatoties atpakaļ, personāla nejaukā attieksme jau šķiet tikai sīkums. Nākamais pārsteigums bija, kad netika aplūkots neviens no viņas līdzi paņemtajiem dokumentiem, nedz ultrasonogrāfijas, nedz ziņas par viņas pašas veselības stāvokli, kas varētu ietekmēt dzemdības: "To mapi neviens neapskatījās, vienkārši mutiski paprasīja par streptokoku saucamo, es atbildēju, ka negatīvs, viss. Ar to viss ir beidzies, neviens neko neapskatījās."

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

 

Pēc tam, kad kopā ar vīru Linda ieradās dzemdību zālē, mērķis bija nedaudz pagaidīt, lai atvērums paplašinātos līdz 10 centimetriem. Vecmāte kādu brīdi viņus atstāja vienus. 

"Viņa ieradās vēlāk un konstatēja, ka mēs īsti neesam pavirzījušies uz priekšu, bet ka sāksim spiest. Man pašā sākumā ierodoties, viņi veica ūdens izlaišanu, pašai man nebija nogājuši ūdeņi, un tad pēc kāda laika mēs sākām spiešanu, kaut arī tajā brīdī man pilnais atvērums vēl nebija," stāstīja Linda. 

Viņa skaidroja, ka tajā brīdī nejuta nekādu spiedienu vēdera lejasdaļā vai indikācijas, ka vajadzētu spiest, līdz ar to bija grūtības reaģēt uz stiprajām kontrakcijām. Par spīti tam, ka iepriekš kopā ar vīru abi bija bijuši kursos, trenējušies elpošanā un saprata, ko dara, process bija ļoti intensīvs. 

Pēc tam, kad dzemdības jau trīs stundas nevirzījās uz priekšu, ap 7.30 tās sāka ierosināt ar oksitocīnu. "Man tajā brīdī nav iebildumu pret kaut kādu iejaukšanos, ja tas nozīmē, ka ejam uz priekšu, jo dzemdībām ir jāiet uz priekšu. Tad vairs nav runa, kā man gribētos ideālajā pasaulē, galvenais, lai mazulītis nāk ārā," uzsvēra Linda. 

"Šajā brīdī mums īsti nepaskaidroja, kāpēc, ko tas mums dos, kā tas viss iekļaujas šajā dzemdību norisē, bet, nu, ja dod – dod, tātad tā ir jābūt, man jāuzticas medicīnas personālam, jo man šajā brīdī neviena cita nav, kam uzticēties," viņa piebilda. 

Taču medikamenti nedeva nekādu rezultātu, kontrakcijas kļuva arvien stiprākas un sāpīgākas, bet sajūtas attiecībā uz vajadzību spiest nemainījās. Ap 8.00 no rīta, pēc tam, kad pagājis krietns laiks intensīvos mēģinājumos spiest, pie Lindas ienāca dežūrējošais ginekologs. 

"Viņš atnāca, piegāja pie loga, paskatījās pa logu, tad nogāja mums garām, pateica "nu te jau vēl jāspiež" un aizgāja projām.

Nekādas sarunas par tonīšiem, sarunas vai jautājumi man par pašsajūtu, ko es jūtu vai nejūtu, kas man būtu jādara, kā es labāk varētu kaut ko izdarīt, nekādas norādes vecmātei. Viņš vienkārši pazuda," stāstīja Linda. 

"Pēc kāda laika viss sāka ļoti pasliktināties, jo arī mana kapacitāte jau sāka iet uz beigām, man sāpes kļuva arvien stiprākas un stiprākas, un neizturamas," viņa uzsvēra. 

"Sāpes kļuva aizvien stiprākas, es vairākkārtīgi minēju, ka nejūtu spiedienu, nejūtu vēlmi spiest, nejūtu progresu un šķiet, ka kaut kas nav, kā vajag, uz kā pamata es lūdzu vecmātei, ka vēlos ķeizaru, taču mans lūgums tika noraidīts vien ar frāzi: "Nevar". Šķiet, vecmāte manu lūgumu neuztvēra nopietni un uzskatīja par vienu no tām frāzēm "vairs nekad nedzemdēšu, es vairs nevaru, neko negribu", un pārkāpa profesionālu pienākumu šo izrunāt ar dežūrējošo ginekologu, lai tālāk ar viņu pieņemtu lēmumu par dzemdību palīdzības sniegšanas rīcībplānu."

Linda tika pārvietota uz lielo galdu. Ap 8.30 ārsts dzemdību zālē ienāca otro reizi. Pēc tam, kad bija apjautājies vecmātei par tonīšiem, par kuriem vecmāte neko nezināja, noteica, ka jāturpina tik spiest, atminējās Linda:

"Tīri apskatījās uz to vietu, nu, te ir jāspiež, galviņa kaut kur tuvojas, te ir tikai jāspiež.

Realitātē tajā brīdī bērns bija aizgājis nepareizā pozā, un viņš nemaz nebūtu varējis tā iznākt ārā, kā man pēc tam skaidroja jau citi ārsti."

Pēc tam, kad Linda jau vairākkārt bija lūgusi citu rīcību, jo šķita, ka kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu, kabinetā ieradās nākamās maiņas ginekoloģe, kas konstatēja, ka kaut kas steidzami jādara. 

Tika veikta vakuuma ekstrakcija, arī divi iegriezumi. Tajā brīdī dzemdību zālē pēkšņi parādījās daudz cilvēku, stāstīja Linda: 

"Katrā pusē man bija pa cilvēkam, kas turēja manas kājas un no visa spēka vilka mani atpakaļ. Šis vīrietis, brīnišķīgais ginekologs, no visa spēka bija uzgūlies man uz vēdera un spieda bērnu no ārpuses, un tikmēr vēl otra ginekoloģe ar vakuuma ekstrakciju vilka ārā manu bērnu."

"Trīs reizes šādi darīja, tas izskatījās kā šausmu filmā, jo es tiku purināta, galds purinājās no tā spēka. Es nespēju aptvert, kā vispār ar tādu spēku mazuli var vilkt ārā, bet, ja vajag, tad vajag, es tajā brīdī neko nedrīkstu teikt, mums tas bērns ir jādabū ārā," viņa atminējās. 

Vakuuma ekstrakcija bija neveiksmīga. Pulksten 9.00, piecas stundas pēc dzemdību sākšanās, tika pieņemts lēmums, ka jāveic ķeizargrieziens. Lindas galvenais jautājums ir – kāpēc tas nenotika ātrāk? 

"Bērns piedzima 9.30 smagā asfiksijā. Tas nozīmē to, ka bērnam ļoti ilgu laiku ir trūcis skābeklis, un viņam tajā brīdī draudēja ilgtermiņa smadzeņu bojājumi. Bērns nepiedzima ne raudošs, ne kāds, viņš bija ļoti apātisks, bez kustībām," viņa atklāja. 

Tikai analīzes pāris stundas vēlāk uzrādīja risku smadzeņu traumām, bērniņš tika pārvests uz Rīgas P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu, uz hipotermijas terapiju, Linda palika Jūrmalā. 

"Mans stāsts beidzās ar iegriezumiem, ķeizaru, milzīgu emocionālo traumu, jo man pāris stundas pēc tās visas katorgas paziņoja, ka bērns nav šeit un viņi nezina, vai viņš izdzīvos, un, ja izdzīvos, ar kādām traumām un kāda būs viņa dzīves kvalitāte," norādīja Linda. 

"Šī dzemdību trauma nebeidzās tajā vietā, tā nebeidzās dzemdību dienā, tā turpinās.

Tas, ar kādām problēmām katram no šiem bērniņiem, kuri ir dzimuši traumatiskās un vardarbīgās dzemdībās, jāsaskaras tālāk dzīvē, nav nevienam skaidrs," viņa turpināja. 

Piecas dienas pēc dzemdībām Lindas meitiņa atradās intensīvajā nodaļā, šīs dienas Linda pavadīja Jūrmalas slimnīcā. Lindas izrakstā no Jūrmalas slimnīcas nav norādīts neviens medikaments, kas tika lietots, turklāt ir uzrakstīta nekorekta informācija par to, ka dzemdības norisinājās trīs stundas. 

Pēc septiņām dienām Lindai radās komplikācijas no ķeizargrieziena dzemdībās, nācās stacionēties Gaiļezera slimnīcā, kur pavadot piecas dienas ginekoloģijas nodaļā un pēc tam divas nedēļas atrodoties mājās, ar antibiotiku palīdzību ārstēja dzemdes iekaisumu, zemādas iekaisumu un citas problēmas, taču lielākā cīņa joprojām turpinās par meitiņas veselību.

"Šobrīd mūsu cīņa ir par to, ka mūsu traumas muskuļos ir tik lielas, ka viņai draud aizkavēta runa vai nerunāšana un arī kustību traucējumi," atklāja Linda. 

Viņa arī uzsvēra, ka nākamie ārstēšanās soļi, piemēram, došanās pie fizioterapeita, ir notikuši pēc pašu iniciatīvas un par pašu līdzekļiem. Neviens neuzņemas atbildību par traumatisko dzemdību tālāko ilgtermiņa realitāti: 

"Tas, ko es novēroju šobrīd no visiem ārstiem un arī dzemdībās – ja bērns nemirst, tad viss ir labi. Nav sarunas par to, ko nozīmē vakuuma ekstrakcija un kā pēc tam bērnam rehabilitācijā no tā atgūties? Kā atgūties no ķeizariem? Kas tālāk ir vecākiem jādara? Ja jūs vecāki paši neejat un nemeklējat atbildes, jūs nokavējat," Linda secināja. "Es uzticos medicīnai, taču esmu pārliecināta, ka šajā reizē ievērojami tika pārkāptas manas tiesības, kā arī dežūrējošais ginekologs rīkojās nolaidīgi un neprofesionāli. Nevienā brīdī aktīvajā dzemdību periodā ārsti ar mani padziļināti neaprunājās, neinformēja un nepaskaidroja  gaidāmo medicīnisko manipulāciju būtību un nesagaidīja manu piekrišanu."

Jūrmalas slimnīca skaidro – nevis necieņa, bet patoloģiskas dzemdības

Jūrmalas slimnīcas Dzemdību nodaļas vadītāja, ginekoloģe Jolanta Bārbale-Mālniece, komentējot Lindas piedzīvoto dzemdību stāstu, sarunā ar Latvijas Radio pauda, ka vienmēr visiem sarežģītajiem gadījumiem nodaļā veic padziļinātu analīzi, kad beigsies atvaļinājumi, arī šim gadījumam to noteikti izdarīs. Ja ģimenei ir kādi jautājumi, slimnīcas mediķi ir gatavi izskaidrot medicīnisko situāciju, ir gatavi komunikācijai.

"Es gribu uzsvērt, ka tas nav stāsts par apzinātas necieņas vai neieinteresētības izrādīšanu pret sievieti dzemdībās, bet šis ir stāsts par patoloģiskām dzemdībām.

Diemžēl ne visas sievietes, kas ierodas nodaļā ar lielu atvērumu, veiksmīgi piedzemdē. Dzemdības tomēr ir neprognozējams process, kur kas neparedzēts un negaidītas situācijas var notikt jebkurā mirklī. [Patoloģiskās dzemdībās], lai nonāktu pie diagnozes, ir nepieciešams laiks, tāpēc tās bija četras piecas stundas.

Pacientes apgalvojumi, ka medicīnas personāls nav iepazinies ar pacientes dokumentāciju, nav patiesi, jo slimnīcas medicīnas dokumentos ir pacientes ultrasonogrāfijas rezultātu oriģināli, ir konsultantu slēdzieni, dati par grūtniecības norisi, kādi medikamenti tikuši lietoti, kādas ir bijušas blakus saslimšanas, augļa sirdstoņu monitorēšana ir veikta visu laiku," skaidroja ārste.

Bārbale-Mālniece, skaidrojot pacientes sūdzību par komunikācijas trūkumu, pauda, ka dzemdībās piedalījās vecmāte, kuru pacientes ir iecienījušas, "par kuru es esmu pārliecināta, viņa atradās pacientei blakus. Ginekologs ierodas tad, kad tiek pasaukts, fizioloģiskas dzemdības vada vecmāte. Tad, kad vecmāte nonāk pie secinājuma, ka dzemdības vairs nav fizioloģiskas, tad ierodas ginekologs. Ginekologs arī saka, ka viņš pacientu ir apskatījis.

Šobrīd tas ir viens vārds pret otru vārdu. Neviens nebija ieinteresēts nelabvēlīgā dzemdību iznākumā."

Uz jautājumu, vai ginekologam ir jākomunicē ar pacientu, ārste atbildēja: "Protams, ka ir jākomunicē." Piebilstot, ka starp kontrakcijām garas sarunas nemaz nevar notikt, un, kad tiek risināts jautājums par palīdzības veidu, jautā pacientes piekrišanu, ja paciente nepiekrīt, tad skaidro, kādas ir alternatīvas.

Smagu dzemdību sekas, ārstu rīcība, pacientu tiesības

Uz LSM.LV aicinājumu komentēt mammas stāstu un slimnīcas teikto, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras vadītāja,  profesore Dace Rezeberga uzsvēra, ka neko nevar pateikt par medicīnu konkrētajā gadījumā, jo nav iepazinusies ar dokumentiem.

"Skaidrs, ka dzemdības bija patoloģiskas, jo kaut kādā brīdī dzemdību aktīvajā fāzē tālāka virzība bija ļoti gausa un apstājās. Tā dzemdībās var notikt arī pavisam veselai dzemdētājai, jo dzemdību veiksmi nosaka daudzi faktori,"

pauda Rezeberga.

Profesore arī skaidroja, ka dzemdībās mediķi noteikti vēro augļa sirdsdarbību, tā ir standarta noteikta situācija, ka sirdsdarbība ir jāizklausa dzemdībās, jo tas ir vienīgais, kas mums liecina par to, kā jūtas auglis un vai nav jāiejaucas."

Komentējot vakuuma ekstrakciju, profesore skaidroja, ka "tās ir operatīvas, vaginālas dzemdības, pacientam vajadzētu būt informētam jau grūtniecības laikā par to, kādi var būt dzemdību scenāriji. Viens ir tas, kā mēs esam iztēlojušies šo ideālo dzemdību scenāriju, bet dzemdniecībā diemžēl mēdz situācija dramatiski mainīties vienā momentā, un tad ir arī vai nu neatliekams ķeizargrieziens, vai vakuuma ekstrakcija, stangas; to diktē situācija, mātes veselība vai augļa stāvoklis, kas mainās, un mums ir jāiejaucas."

Lindas neizpratni par komunikācijas trūkumu ar mediķiem dzemdību procesā Rezeberga komentēja, norādot, ka "brīdī, kad pacients ir aktīvajā dzemdību fāzē, ar kontrakcijām, tad tāda laba paskaidrošana par situāciju varbūt arī tiek sniegta, bet varbūt saīsinātā veidā, komunikācija ir apgrūtināta, un uztvere ir apgrūtināta."

Ierastā prakse ir dzemdētājas informēšana pirms dzemdībām izvēlētajā medicīnas iestādē, parasti topošajām māmiņām ir iespējams apmeklēt dažādas māmiņu skolas un lekcijas, tas palīdzēs komunikācijā dzemdību laikā.

Rezeberga uzsver, ka iepriekšējos periodos Latvijas medicīnā daudz tika darīts, uzlabojot dzemdību palīdzības kvalitāti:

"Šobrīd mūsu aprūpes uzlabošanas nākamais solis ir ļoti daudz runāt par pacientu centrēto aprūpi, un tas nozīmē arī informētību un komunikāciju.

Ne mazāk svarīgs veselības aprūpes kopējam iznākumam ir arī tas, kā, šim procesam cauri ejot, juties pacients, gan arī pacienta apmierinātības aspekts ir vienlīdz svarīgi. Tad es zinu, ka līdzīgi principā ir visā attīstītajā pasaulē un dzemdniecībā, šis uzdevums ir fokusā un tiek veiktas aptaujas katrā valstī, un tiek meklēti tie vājie punkti, kas jāuzlabo šajā pacientu centrētajā aprūpē, līdz ar to Latvija nav unikāla, un nekur nav ideāli."

Vai var novērst šādas smagas dzemdības? Profesore pauda: "Es nevaru teikt, ka šādas situācijas neradīsies, jo dzemdību palīdzība ir tā joma, kur dzemdības [var] ritēt normāli līdz vienam brīdim, kad notiek kaut kas, un tad no pilnīgi normas mēs esam ļoti ātri absolūti patoloģijā, kur mediķi rīkojas atbilstoši tai informācijai, kas viņiem ir, un pieņem lēmumus. Katra manipulācija un operācija vienmēr ir saistīta ar kaut kādām komplikācijām."

Rezeberga pauda, ka "visi šie gadījumi ir jāanalizē, lai saprastu gan resursu pieejamību, gan personāla zināšanas, kompetences, lai visu laiku no dzīves mācītos un uzlabotu aprūpi. Tā ir kvalitātes sistēmas sastāvdaļa – analizēt darba rezultātus. Un dakteri, protams, arī saka, ka viņi analizēs, svarīgi ir, ka šai analīzē arī piedalās visi, kas tur bija iesaistīti. Arī valstiskā līmenī notiek datu analīze. Valstiskā līmenī neanalizē detalizēti katru gadījumu, bet valstiskā līmenī skatās uz sistēmisku skatījumu."

Lai saprastu notikušo, sniegto palīdzību, mammai pirmais solis ir doties uz dzemdību iestādi, jārunā ar mediķiem Jūrmalas slimnīcā,

tāpat pacientiem vienmēr pastāv iespēja vērsties Veselības inspekcijā, ja viņi neatrod taisnību un sapratni par to, kas notika, kāpēc notika un kāpēc šāds vai citāds rezultāts, skaidroja Rezeberga.

Savukārt Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena pauda, ka vardarbība dzemdībās ir izplatīta visās valstīs, tomēr Latvijas problēma ir – nespēja darīt lietas labā kaut ko tā, lai būtiski pavirzītos uz situācijas uzlabošanas pusi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti