Šādos brīžos ir vērts atcerēties, ka vardarbība var būt psihosociāla parādība, kas nozīmē, ka liels svars ir tam, kādā vidē un kādu cilvēku klātbūtnē notikumi risinās, LSM.LV pauž Uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa. Attiecīgi ir jārēķinās, ka šie gadījumi neatrisināsies vienkārši – nereti mājās bērni apņemas uzvesties labi, bet šī apņemšanās izgaist, līdzko bērns sper soli pāri klases slieksnim. Šādos gadījumos nozīmīga loma ir tieši pieaugušajiem.
Nepieņemiet situāciju tādu, kāda tā tiek pasniegta. Reizēm vecākiem ir noliegums, un viņi meklē vainīgos visur, tikai ne savā bērnā, bet reizēm vecāki uzreiz metas savu bērnu sodīt un pāraudzināt.
Kā bērni dara pāri?
Pāridarījumu spektrs var būt ļoti plašs, sākot no priekšmetu atņemšanas un bojāšanas, apsaukāšanās, kolektīvas vai individuālas ignorēšanas līdz pat fiziskai vardarbībai individuāli vai grupā.
Te atkal ir būtiska pieaugušā loma klasē, pedagoga vērīgumam, jo vardarbība parasti eskalējas – tas nozīmē, ka tā sākas ar gandrīz nemanāmu robežu pārbaudi un pamazām vai strauji pieaug. Ja pieaugušais to neredz vai izvēlas redzēto ignorēt, situācija var samilzt un kļūt traumatiska ne tikai upurim, bet arī varmākam vai varmāku grupai, kā arī aculieciniekiem. Jā, arī varmākām, jo daudzos gadījumos bērni un jaunieši ir teikuši, ka viņi vēlas nedarīt pāri, viņi skaidri sajūt upura sāpes, bezspēcību un izmisumu, bet nespēj sevi apturēt.
Ko darīt vecākiem, kuru bērns ir pāridarītājs?
Sāciet ar uzmanīgu sarunu. Mums ir jāsaprot, vai bērns dara pāri tāpēc, ka jūtas vientuļš, dusmīgs, bēdīgs, izolēts, nedrošs, vai viņam nav iespēju vai prasmju paust savas jūtas pieņemamā veidā, vai, iespējams, viņam pašam dara pāri. Iespējams, viņš nemāk veidot veselīgu draudzību.
Kāpēc tas jādara uzmanīgi? Ja bērns patiešām dara pāri citiem bērniem skolā, jūsu impulsīvā rīcība var novest pie tā, ka bērns racionalizēs savu rīcību. Piemēram uz jautājumu, kāpēc viņš iemeta podā cita bērna mobilo telefonu, viņš atbildēs, ka pirms nedēļas konkrētais bērns dusmīgi uz viņu paskatījās, ka pirms mēneša viņš uzkāpa uz cita bērna darba, kas bija nolikts zemē žūt utt.
Vecāku impulsīvie, nepārdomātie sodi, kas parasti ir viedierīču atņemšana, datora aizliegšana utt. var novest pie tā, ka bērns ir pazemots klasesbiedru priekšā, viņš ir garlaikots, izolēts, viņam parādās daudz laika un dusmas, kas ģenerē enerģiju un iztēli, un tad šie bērni meklē citus veidus, kā atriebties konkrētajam bērnam par to, ka ir sodīts. Tādā gadījumā bērns var noskaņot grupiņu pret upuri vai pat visu klasi. Un kopumā viņš pamazām mācās vardarbību īstenot aizvien nemanāmāk un slīpētāk.
Veidojot uzmanīgu sarunu, rēķinieties, ka bērnam var būt ļoti dažādas reakcijas, sākot ar raudāšanu līdz vienkārši klusēšanai. Šāda veida sarunas nav komfortablas ne pieaugušajiem, ne bērniem, un par bērna vētraino reakciju un iespēju neturpināt sarunu reizēm pieaugušie var justies pat atviegloti. Diemžēl, ja saruna nenotiek emocionālās reakcijas dēļ, bērns tādā veidā iemācās izvairīšanās uzvedību.
Iespējams, jums būs daudz komfortablāk šādu sarunu sadalīt vairākās daļās. Šādā gadījumā jūs varat pateikt: “Es redzu, tu vēl neesi gatavs/gatava sarunai. Vai varam atgriezties pie šī jautājuma pēc pusstundas?”
Ko jautāt bērnam?
- "Es šodien saņēmu zvanu no skolas. Vai tev ir idejas, kāpēc viņi man zvanīja?"
- "Man šodien zvanīja tava klases audzinātāja un teica, ka kādam bērnam ir darīts pāri klasē un tu arī esi iesaistīts. Mēs esam ļoti satraukti. Vari, lūdzu, pastāstīt, kas notika?"
- "Vari pateikt, kā situācija sākās?"
- "Vai tu redzi iespējas, kā situāciju atrisināt?"
Ārkārtīgi svarīgi ir nezaudēt pacietību, nesteigties ar secinājumiem un padomiem, bet klausīties un uzklausīt, uzdot jautājumus situācijas izpratnei.
Nereti bērni nespēs izstāstīt visu, bet jautājumi paši par sevi palīdzēs bērnam paskatīties uz situāciju no citas puses.
Ja skola ir kādā veidā sodījusi bērnu un jūs zināt, ka šis sods ir pamatots, atgādiniet bērnam, ka jūs viņu mīliet, ka jūs palīdzēsiet risināt situāciju, mainīt uzvedību, bet jūs saprotat arī skolas noteikumus. Nenostājieties akli vienā vai otrā pusē. Esiet līdzvarots mediators, jo bērni mācīsies arī daudz no jums.
Skaidrojiet, ka vardarbības formas ir ļoti dažādas, nereti citiem nemanāmas, bet tās sagādā sāpes citiem. Dalieties savos stāstos no sava skolas laika. Dalieties ar savu kolēģu un draugu stāstiem, jo šie stāsti iedos bērnam sajūtu, ka ir iespējams stāsts ar pozitīvu, konstruktīvu noslēgumu, kā arī parādīs ilgtermiņa ietekmi.
Jautājiet bērniem, kā viņi paši redz iespēju mainīt situāciju. Nepieņemiet atbildi, ka tam bērnam vienkārši jāpazūd no klases. Tādā veidā jūs izaudzināsiet vēl vienu pieaugušo ar filozofiju “ir cilvēks, ir problēma” un uzskatu, ka problēmas var atrisināt, atbrīvojoties no nepatīkamiem cilvēkiem. Problēmas var atrisināt, iemācoties sadarboties, pieņemot citus, izprotot, kāpēc kāds konkrēts cilvēks mūs tik ļoti kaitina.
Prasiet, ko būtu iespējams mainīt klasē, lai mainītos uzvedība. Nereti atbildes būs brīnišķīgi vienkāršas – idejas, ko darīt starpbrīžos, saskarsmes un draudzēšanās spēles, veids, kā tiek formētas grupas, organizēti grupu darbi. Bērni zina patiešām daudz, un viņu idejām ir liels svars.
Kā sarunāties ar pedagogu?
Sarunas ar skolu nekad nav vieglas. Vispirms ir būtiski saprast kopējo pedagoga noskaņojumu. Diemžēl nereti pedagogi ir izdeguši, pārslogoti, un viņiem nav enerģijas iesaistīties. Tad varētu parādīties ieteikumi mainīt skolu, mainīt klasi, bet parasti tas nav risinājums, jo ar laiku klasē būs jauns varmāka. Bērni mainīsies, bet uzvedība paliks tāda pati.
Diemžēl ir arī pedagogi, kuri uzskata, ka vardarbība ir normāla parādība un tā atrisināsies pati par sevi. Ir pedagogi, kuri pat zināmā mērā vardarbību klasē atbalsta, jo varmākas “nodrošina kārtību” klasē. Šāds uzskats ir traumējošs pašam varmākam, jo tas iedod neproporcionāli daudz varas, un nenobriedusi psihe var neizturēt šo pārbaudījumu ar varu.
Tāpēc ir būtiski noskaidrot pedagoga, klases audzinātāja vērtības, lai saprastu, kā šo gadījumi risināt un vai vispār ir iespējams to risināt.
Būtiskākās tēzes un uzdodamie jautājumi:
- Vispirms pasakiet paldies par zvanu un paldies par gatavību risināt šo jautājumu ar atklātu sarunu. Negaidiet, ka saruna būs viegla, jo nereti pieaugušie mēģina novelt atbildību par notiekošo, un var būt jautājumi “Jums ģimenē attiecībās viss kārtībā?”, “Viss sākas no ģimenes" utt. Tas nekad nav palīdzoši, un reizēm jums ir jābūt tiem, kas sarunu padziļina un noliek uz konstruktīva pamata – tālāk par vainīgā meklēšanu.
- Lūdziet padomu, kā jūs kā ģimene varat palīdzēt risināt situāciju. Lūdziet konstruktīvu padomu, ne tikai “Izrunājiet ar bērnu, ka vajag uzvesties labi”. Esiet gatavi, ka pedagogam arī varētu nebūt ideju, esiet gatavi, ka idejas varētu būt ļoti nekonstruktīvas “Es jūsu vietā viņu…." (ievietojiet jebkādu vardarbības ideju).
- Sakiet, ka jūs esat ieinteresēti risināt situāciju. Palieciet kontaktā, jautājiet, kā bērnam klājas, kas mainījies jūsu bērna uzvedībā un kopējā klases dinamikā. Jums šķiet, ka nevajag traucēt, bet šīs piecminūtes ir daudz patīkamākas un rezultatīvākas nekā stundām garas sēdes.
- Esiet gatavi, ka pedagogam var trūkt zināšanu par grupu dinamiku, par idejām, kā šo situāciju atrisināt. Ierosiniet piesaistīt atbalsta personālu.
- Esiet gatavi, ka pedagogam var trūkt ideju, instrumentu un resursu.
Labās ziņas
No vardarbības var izaugt. Stāstiet bērnam, ka pāridarīšana nedefinē tevi kā cilvēku. Tā var nebūt personības iezīme, tas var būt posms dzīvē, no kura var izaugt un no kura mums ir jāpalīdz bērnam izaugt. Un no šī posma var iznākt stiprāki, gudrāki, empātiskāki. Tad šie kādreizējie pāridarītāji var būt labs atbalsts un aizsargs vājākajiem, jo viņi ir bijuši visās pusēs un saprot visas puses.
Galvenais – atgādiniet bērnam, ka jūs viņu mīlat, atbalstāt. Ir būtiski neatstāt viņu vienu. Ir būtiski saglabāt ticību labajam.
