Mamma Vita: Sapņu bērns ir aizgājis, ir tas bērns, kas ir. Tāpēc nav mazāk vērtīgs, ka ir citāds

„Tā noteikti ir kaut kādu vērtību pārvērtēšana. Tā ir gan vecāku, gan ģimenes izaugsme, pieņemt šo bērnu, atbalstīt, pārstrukturēt savu ikdienu un neizjust ciešanas par to. Tas nav ne vienas dienas, ne viena gada jautājums. Jāsamierinās, ka tas sapņu bērns ir aizgājis, ir tas bērns, kas ir. Tāpēc nav mazāk vērtīgs, ka ir citāds,” atzīst mamma Vita.

Vitai un Kārlim Rusmaņiem ir divi dēli - Kārlis Krišjānis un Rūdolfs Mārcis, puisis ar īpašām vajadzībām. Kāda ir Rusmaņu ģimenes ikdiena un kāpēc viņi vēlas stāstīt citiem, kā domā un kā jūtas cilvēks ar autiskā spektra traucējumiem, uzklausām Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija"

Rūdolfs Mārcis mācās Mazsalacas vidusskolā, viņam un arī citiem bērniem ar garīgā rakstura traucējumiem skolā ir izveidots atsevišķs kabinets individuālām nodarbībām, kuras vada Vita Rusmane. Tas, ka Rusmaņu ģimenē ienāca dēls ar īpašām vajadzībām, matemātikas skolotāju Vitu Rusmani mudināja arī pašu vēlreiz mācīties un apgūt speciālā pedagoga profesiju.

Plašāku uzmanību ģimenei un vispār jautājumiem, kas saistīti ar sabiedrības uzskatiem par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pievērsa Rūdolfa brālis Kārlis Krišjānis. Viņš ir izveidojis sociālā portālā facebook.com lapu "Mēs mainīsim pasauli", lai mainītu uzskatus par to, kā sabiedrība attiecas pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kārlis Krišjānis vēlas runāt par stereotipiem, kas eksistē sabiedrībā, kā tos pārvarēt, vēlas pierādīt, ka liela daļa no tiem nav patiesa. Lapas veidošanā ir iesaistījies arī Kārļa draugs Marks, kurš palīdz filmēt un fotografēt, un saka, ka labprāt uzskatītu sevi arī par Rūda draugu.

Kārlis (no kreisās), Rūdolfs un Marks

„Ir milzīgs prieks, ka viņš to ir uzņēmies. Tas nav viegls uzdevums. Lai arī sabiedrības doma mainās, tā mainās lēni,” dēla aktivitātes vērtē mamma Vita. „Mūsu ģimenes gadījumā būtu svarīgi, lai tas notiktu ātrāk, jo bērns aug. Mēs nevaram gaidīt, kad pielāgos kādus mācību materiālus. Viņš prot uzrunāt jauniešus viņiem saprotamā valodā, tie būs nākamie darba devēji vai uzņēmēji, kas ar lielāku izpratni cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem varēs iekļaut savā vidē.”

Šobrīd Rūdolfs diendienā ir kopā ar savējiem skolā un mājās, reizi nedēļā viņš arī dodas pie kaimiņiem, kas puisim ļauj piedalīties palīgdarbos savā saimniecībā.

„Tā viņam ir jauna veida saskarsme, viņš gaida piektdienas, kad varēs turp doties,” stāsta Vita. Viņa neslēpj, ka ir gan bailes, gan uztraukums par to, kā būs, kad Rūdolfs uzsāks patstāvīgu dzīvi.

„Vienmēr esmu teikusi, ka darīšu, cik spēšu. Tāpēc iesaistos sociālā darbā, braucu pieredzes apmaiņā,” bilst Vita.

Tētis Kārlis atzīst, ka uzticas sievai tajā, kā viņa darbojas ar dēlu. Par sevi saka, ka viņš var būt tikai atbalsts, tajā pašā laikā ir gandarīts, ka dēlu interesē „vīru lietas” – viņš labprāt palīdz tētim kopt bites, iet līdzi viņam mežā.

Skolā Vita ar dēlu darbojas atbilstoši speciālās izglītības programmai, sekojot līdzi, kas ir aktuāls tieši viņam, jo tas palīdz motivēt, ieinteresēt. Matemātikas stundā Rūdolfs mācās atpazīt cenu zīmes, lai veikalā varētu orientēties un saskaitīt atbilstošo naudas summu.

„Lauku veikalā varētu aiziet iepirkties, ja ir iedota konkrēta naudas summa. Viņam ir grūtības, ja notiek kaut kas negaidīts, kāds varbūt stāv priekšā, kaut kas jāpajautā. To mēs mācāmies,” skaidro Vita. „Viņš ir iemācījies palūgt vienu konkrētu ēdienu kafejnīcā, un tas ceļ viņa pašapziņu. Viņš tad arī sajūtas liels, ka var pats. Gan arī man ir svarīgi, ka viņa patstāvība pieaug.”



Rūdolfam šobrīd ir 15 gadi, un mamma ir izvirzījusi par prioritāti to, lai viņš varētu maksimāli patstāvīgi dzīvot, iepirkties, mēģināt palūgt palīdzību.

„Tas nav vienkārši, jo situācijas ir dažādas un cilvēku reakcija ir dažāda. Tas, ka mēs dzīvojam laukos, šajā ziņā ir priekšrocība,” vērtē Vita.

Vita uzskata, ka tam, ka viņa pati ir sava dēla skolotāja, ir savi plusi un arī mīnusi.

„Kā pedagogs, kas viņu māca, es vairāk zinu, kas viņu interesē tajā brīdi. Ja viņam interesē mašīnas, es nelieku skaitīt taureņus,” norāda Vita. „Ir citas lietas, kas man kā mammai ir tīri emocionāli grūti, ja ir kādas grūtības, kas droši vien būtu jāatstāj citu cilvēku ziņā. Otrs – jo vairāk dažādu cilvēku viņš iepazīst, jo vairāk ir iespējas viņam trenēt savas sociālas prasmes. Ja visu laiku apkārt ir vecāki un cilvēki, kas viņu saprot ļoti labi, tad ir grūti tikt pāri izaicinājumiem, ne vienmēr patīkamiem. Dzīvē jārēķinās, ka vienmēr nebūs pretim cilvēki, kas viņu saprot no pusvārda.”

Vita arī atzīst, ka darbs ar Rūdolfu viņai ļāvis iedziļināties tajā, kā vispār bērni mācās, un būt labākai skolotājai arī citiem bērniem.

Vita, tētis Kārlis un vecākais dēls Kārlis atzīst, ka ir pieņēmuši to, ka jaunākais dēls un brālis Rūdolfs ir citāds un tāds būs visu mūžu.

“Es pieņemu to, kas ir. Es vairs nesaku, ka cīnos par savu bērnu, es daru visu, ko var izdarīt,” bilst Vita.

“Bērni izaug, bet mēs zinām, ka mūsu jaunākais dēls aug lēni un īsti neizaugs nekad, tas nozīmē, ka daļa mūsu domu un darbu vienmēr būs veltīts viņam. Mans sapnis ir padarīt viņa dzīvi pietiekami tuvu tam, kā iedomājamies neatkarīga cilvēka dzīvi.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti