ĪSUMĀ:
- Mamma: skolas ir palīdzošas, tomēr nekas nenotiek, ja vecāki paši neizrāda iniciatīvu vai nesadarbojas.
- Mācīšanās traucējumi ir neiroloģiskas, ar smadzeņu darbības īpatnībām saistītas informācijas apstrādes grūtības, kas ietekmē pamatprasmju apguvi.
- Izglītības iestādes pienākums ir veikt skolēna speciālo vajadzību izvērtējumu un sniegt atzinumu par atbalsta pasākumu nepieciešamību.
- Skolēni ar mācīšanās traucējumiem pilnā apjomā apgūst Valsts pamatizglītības standarta saturu, mācību procesā izmanto atbalsta pasākumus.
- Skolēni ar mācīšanās traucējumiem arī tiek vērtēti atbilstoši Valsts pamatizglītības standarta prasībām.
Mammas stāsts
"Vecākajam dēlam bija trīs gadi, kad pamanīju pirmās pazīmes viņa uzvedībā, kuru dēļ nolēmu doties pie speciālistiem, toreiz skolas laiks vēl šķita gana tālu un uz mūsu ģimeni neattiecās. Kad tuvojās jau 1. klase, izlēmu par labu alternatīvai skolai, kas nesen bija atvērusies netālu no mājām. Ideāli! Pats galvenais – šeit neviens neprasīja ne ārstu zīmes, ne apliecinājumus par spēju izlasīt tik un tik vārdus minūtē vai ko citu. Katrs savā tempā – tā šeit ļāva uzsākt gaitas visiem bērniem, kuru, protams, jaunatvērtā privātskolā vienā klasē nebija daudz – vienaudži, nepilni 10 skaitā.
Kad sākumskolas klases šajos apstākļos bija pabeigtas, sapratu, ka, tā turpinot, dēls var nebūt spējīgs iejusties plašākos kolektīvos – sabiedrībā kopumā. Piebildīšu, ka līdz pat šim mirklim – dēla 5. klasei – noskaidrot viņa diagnozi nebija nekādas vajadzības. Mājasdarbus te neuzdeva un diagnostikas darbi ļoti nosacīti tika pildīti patstāvīgi.
Situācija mainījās, kad viņš sāka mācīties tuvākajā pilsētas skolā ar jau gandrīz 30 bērniem klasē starp piecām paralēlklasēm. Pirmais izaicinājums bija pusdienas – reāli cīnīties par vietu rindā un teju pirmo reizi dzīvē runāt ar svešu cilvēku, jo atšķirībā no sākumskolas, te bija jāsaka pavārei aiz letes, ko vēlies ēst. Vairākus mēnešus puika ēda pusdienās vistu ar rīsiem, jo to bija apguvis pateikt bez vilcināšanās.
Neilgi pēc skolas sākuma togad bija zvans no audzinātājas. Bija noticis negadījums sporta stundā – dēlam trāpīja ar bumbu, un viņu aizveda pie medmāsas, kurai viņš nespēja pateikt savu vārdu. Skolotāja lūdza iziet mediķu pārbaudes, lai viņam medicīnas dokumentācijā parādītos tas, kas viņam kaiš. Kāpēc viņš nespēj pateikt savu vārdu?
Tas, protams, nebija ne ātri, ne viegli, ne nepārprotami, bet rezultātā bez psihiatra diagnozes: selektīvais mutisms un klīniskā psihologa slēdziena par ļoti paaugstinātu trauksmi, saņēmām arī latviski slikti (vai nemaz) nerunājošā speciālista izbrīnu, kā tad viņš ir spējis mācīties līdz šim – bez koda? "Ak tā, siltumnīcā!?" tā nodēvējot skolu ar mazām klasēm un savu lietu kārtību.
Rezultātā skolas reakcija bija tik adekvāta, cik vien iespējams: turpmāk dēlam visos lielajos pārbaudījumos bija jāraksta darbi atsevišķā telpā (kopā ar citiem tādiem pašiem – ar atbalsta pasākumiem) un no mutiskajiem pārbaudījumiem viņam bija atbrīvojums. Kā tas ietekmējis viņa vērtējumu un dzīvi pēc tam?
Tieši šo uzskatu par lielāko klupšanas akmeni sistēmā, jo piekrītu plaši jau izskanējušajai frāzei, ka Latvijā iekļaujošā izglītība ir tikai uz papīra. Realitātē manam dēlam ar izteikti statistisku un loģisku uztveri nav bijis iespējas saņemt vērtējumu virs vidējā, piemēram, matemātikā. Viņam sagādāja grūtības pieķerties darbam, bet, kad viņš beidzot sāka, stunda jau parasti beidzās. Rezultātā atzīmes viņš saņēma par tiem uzdevumiem, kurus paspēja iesākt.
Situācijas nenormālību atklāja pamatskolas izlaiduma eksāmens matemātikā, kur, tā kā viņam bija papildlaiks un atsevišķa telpa, atzīme eksāmenā, kas visiem bija vienāds pēc satura, bija pat labāka nekā citiem.
Beidzot, faktiski pirmo reizi pamatskolas laikā, kopš viņš mācījās pašvaldības izglītības iestādē – viņam bija laiks iesākto pabeigt! Un tomēr – skaidrs, ka pašapziņai un arī iecerēm par nākotnes izglītību vidējā atzīme un sekmes caurmērā ir kā zīmogs.
Mana pieredze ļauj secināt sekojošo: lielās skolās ir nodrošināta atbalsta sistēma un rīcība tiem audzēkņiem, kuri to var apliecināt ar ārsta zīmēm; arī skolas psihologs ir pretimnākošs un situācijas risinājumos iesaista kā audzēkņus, tā pedagogus; tomēr nekas nenotiek, ja vecāki paši neizrāda iniciatīvu vai nesadarbojas.
Joprojām stereotipiski vairās savam bērnam uzlikt it kā "zīmogu" – kodu, diagnozi, kaiti. Jā, protams, bērni ar šādiem – mana dēla gadījumā – psiholoģiskiem traucējumiem – var sekmīgi pabeigt skolu, taču šī "iekļaušana" attiecas tikai uz formālo vērtējumu – atzīmēm. Realitātē šiem bērniem nav tādu pašu iespēju apgūt mācības, jo ikdienas stundas tik un tā notiek kopā, barā, troksnī utt. Zināšanu robi viņos ir lielāki šo iemeslu dēļ, ka mācības nav viņiem piemērotas šādos apstākļos.
Tie, kas tur spēj "izdzīvot", varbūt pat iedzīvojas un izslīd cauri sistēmai, taču, skaidrs bija viens – pretendēt uz karjeras jomu, kas pēc skolas karjeras konsultantes dotā interešu testa viņam atbilstu vislabāk, vairs nebija iespēju – to neļāva vidējā atzīme matemātikā.
Šobrīd viņš mācās profesionālās izglītības iestādē, kur pamatā ir praktiskie mācību priekšmeti, kas, šķiet, ir labi piemēroti dēlam. Arī klases samērā nelielas – ap 20 cilvēkiem. Viņš ir atplaucis, patstāvīgs, jo ceļā uz skolu jāpavada krietni ilgāks laiks un par mācībām stāsta ar prieku.
Jauns ritenis izglītībā nebūtu jāizdomā – Skandināvijā u.c. taču ir piemēri, ka mācību saturs nav tik teorētisks un tad attiecīgi pēc 7. vai 9. klases specializējas uz to, kas kuram pa spēkam, tā nesegregējot bērnus no teju 3. klases, kad ir pirmais diagnostikas darbs."
Mācīšanās traucējumi
Mācīšanās traucējumi ir neiroloģiskas, ar smadzeņu darbības īpatnībām saistītas informācijas apstrādes grūtības, kas ietekmē pamatprasmju apguvi, skaidro Valsts izglītības satura centra (VISC) speciālās izglītības nodaļas vadītāja Anita Falka. "Vienkāršāk sakot, pie normāla intelekta cilvēka smadzenes ir nedaudz citādāk saslēgtas, kas apgrūtina lasīšanas, rakstīšanas un matemātikas pamatprasmju apguvi," viņa norāda.
Visbiežāk tiek runāts par trim mācīšanās traucējumu veidiem – lasīšanas (disleksija), rakstīšanas (disgrafija) un aritmētikas (diskalkulija). Šie traucējumi ir savā starpā ļoti cieši saistīti. "Ja skolēnam ir grūtības iemācīties lasīt, visticamāk, tas ietekmēs arī rakstīšanas pamatprasmju apguvi, kā arī teksta uzdevumu risināšanu," skaidro Anita Falka.
Kur vērsties vecākiem
Anita Falka norāda, ka izglītības iestādes pienākums ir veikt skolēna speciālo vajadzību izvērtējumu un sniegt atzinumu par atbalsta pasākumu nepieciešamību – skolēniem, kuriem nav pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinuma, bet kuriem konstatētas attīstības vai mācīšanās grūtības, to dara skolas atbalsta personāls – izglītības vai klīniskais psihologs, logopēds, skolotājs logopēds vai speciālais pedagogs, pamatojoties uz pilngadīga izglītojamā, nepilngadīga izglītojamā vecāku, bāriņtiesas iecelto aizbildņu vai aizgādņu iesniegumu.
"Ja vecāki paši vēlas griezties pie speciālista, viņi to droši var darīt – mācīšanās traucējumus var izvērtēt izglītības un klīniskie psihologi, bet mācīšanās pamatprasmju apguvi var izvērtēt speciālie pedagogi. Mācīšanās traucējumus diagnosticē arī ārsti speciālisti – neirologi un psihiatri," skaidro Anita Falka. Tāpat vecāki var vērsties arī Valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskajā komisijā, kura izvērtēs skolēna spējas, attīstības līmeni un veselības stāvokli, kā arī izsniegs atzinumu par atbilstošāko izglītības programmu un atbalsta pasākumiem mācību satura apguvē, norāda Anita Falka.
Lai apmeklētu vienu no minētajām komisijām, vecākiem jāsagatavo dokumenti: izglītības iestādes informācija, sekmju izraksts, psihologa atzinums, psihiatra vai cita ārsta speciālista atzinums atbilstoši traucējuma veidam, ģimenes ārsta atzinums,
piebilst Anita Falka.
Vērtēšana
Šobrīd skolās pastāv trīs dažādi vērtēšanas veidi – formatīvā, summatīvā un diagnosticējošā. VISC īstenotā projekta ''Skola2030'' ietvaros palielinājusies formatīvās vērtēšanas jeb vērtēšanas, lai uzlabotu mācīšanos loma ikdienā, kas paredz laikus un regulāri sniegtu attīstošu atgriezenisko saiti gan no skolotāja, gan no citiem skolēniem. Summatīvo vērtēšanu jeb skolēna snieguma novērtēšanu īsteno skolotājs mācīšanās posma (temata, mācību gada, mācību posma) noslēgumā. Skolēna mācību sniegums summatīvā vērtēšanā tiek izteikts: 1.–3. klasē – četros apguves līmeņos (sācis apgūt; turpina apgūt; apguvis; apguvis padziļināti); 4.–9. klasē 10 ballu skalā. Savukārt, diagnosticējošās vērtēšanas mērķis ir veikt skolēna mācīšanās stipro un vājo pušu izvērtējumu, kā arī noskaidrot nepieciešamo atbalstu, lai pēc iespējas efektīvāk plānotu turpmāko mācību procesu.
Skolēni ar mācīšanās traucējumiem pilnā apjomā apgūst Valsts pamatizglītības standarta saturu, taču mācību procesā izmanto atbalsta pasākumus. Šie skolēni arī tiek vērtēti atbilstoši Valsts pamatizglītības standarta prasībām, kā arī ar atbalsta pasākumiem kārto noteiktos pārbaudes darbus, norāda Anita Falka.
Rīgas 64. vidusskolas sākumskolas skolotāja Rasa Ontužāne stāsta, ka "klasē ar 30 bērniem skolotāja darba spējām jābūt lielām jebkurā gadījumā.
Ar skolas atbalsta personālu tiek veidots noteikts grafiks katram bērnam ar mācību grūtībām, lai pēc iespējas labāk nodrošinātu produktīvu skolēna mācību darbu un mācību sasniegumus."
