Jūrmalas Alternatīvās skolas sākumskolas skolotāja Liene Jankovska pauž, ka visi bērni prot zīmēt labi, tikai pieaugušajiem jāiedziļinās bērna fantāziju pasaulē, lai uztvertu zīmēto.
Ir secīga metodika, kā bērnu iemācīt zīmēt, svarīgi – vai to dara un vai to dara īstajā brīdī. Nepieciešami īslaicīgi, koncentrēti vingrinājumi, attēlojot reālus objektus, trīsdimensiālus un kustošus objektus.
Mākslas studijas “Trīs krāsas” dibinātāja un vadītāja Ilze Vītola uzsver, ka deviņu līdz vienpadsmit gadu vecumā notiek lūzums bērna uztverē, bērni kļūst paškritiski, salīdzinot savus zīmējumus caur vizuālās līdzības kritērijiem. Tas saistīts ar zīmēšanu no dabas, ko var iemācīties katrs, citādi notiek ar iztēles veidošanu.
Metode neprasa milzīgu laika resursu, to var izdarīt vizuālās mākslas stundās. Traucēklis ir lielais bērnu skaits klasē, pedagogs nevar pievērsties katram. Ja skolā varētu strādāt ne vairāk kā ar 10–12 skolēniem, to skolā varētu īstenot.
“Vizuālā māksla un zīmētprasme nav viens un tas pats,”
uzsver Ilze Vītola.
Pirmsskolā svarīgi ievērot darbības attīstības posmus – sākot ar švīkošanu, kas beidzas ap četru gadu vecumā (dodot saviem zīmējumiem nosaukumu), tālāk līdz septiņiem gadiem ir būtiska formu zīmēšana. Tas būtu sākums, lai neradītu bērnam nepatiku un sajūtu “es nemāku” jau pirmsskolā. Bērnu ļoti attīsta saruna par to, kas ir uzzīmēts, prasmes akcentē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas docente Dagnija Vigule.
Ilze Vītola nerekomendē ar “Youtube” piemēriem sākt mācīt bērnu.
Zīmēt mācīšanas atslēga ir skatīšanās veida pārslēgšana – no ikdienās lietotā uz zīmēšanas skatījumu. Tā ir apgūstama prasme, ne īpaša apdāvinātība.
Populāri ir izkrāsojami zīmējumi. Izkrāsošanas uzdevumi ir sena tradīcija. Bērns grib redzēt skaistu zīmējumu, ja bērnam tas patīk, jāļauj izkrāsot, bet tā nav zīmēšana, norāda Dagnija Vigule.
Dažādu mācību priekšmetu skolotāji zīmēšanu izmanto kā ilustrāciju, kas ļauj gan saprast, gan paust savas domas. “Ieteiktu iedvesmu meklēt atsevišķu mākslinieku stilu pētīšanā,” vēlāk bērns var izveidot savu stilu un zīmēšanas paņēmienu, norāda Ilze Vītola. Domu, faktu un citu apgūstamās mācību vielas aspektu parādīšana ar zīmējumu ir apsveicama.
Zīmēšana ir viena no tām jomām (atšķirībā no citām jomāma), kur bērnam ir jau zināšanas, bieži bērns zīmē vairāk un jēdzīgāk nekā viņa skolotājs.
Daudz runā arī par “iemācītu” zīmēšanas stilu un steriotipiem, kā kam jāizskatās. Zīmēšanas un vizuālās uztveres posmi bērnam ir dažādi, ap sešiem gadiem ir izteikta simboliska pieeja. Ja bērns ap sešiem gadiem nepastāv uz to, ka debesis ir zilas, asfalts melns un saule dzeltena, tad “es būtu noraizējusies par viņa uztveri. Nav pareizi šajā posmā stāstīt, ka zāle nav zaļa,” uzsver Ilze Vītola.
Bērnam ir uzdevums zīmēt tā, kā pats grib, ne tā, kā pieaugušais saprot.
Ir svarīgi, ka bērns māk stāstīt un pamatot savu veikumu. Tāpat nevar būt, ka skolēns nevar saņemt augstu vērtējumu, jo neprot, piemēram, izkrāsot, ievērojot līnijas, norāda Liene Jankovska.
Problēma, ka netiek akceptēts fakts, ka katrs redz citādi. Skolotāja uzdevums ir ļaut priecāties par to, kā bērnam ar zīmēšanu sanāk, uzsver Dagnija Vigule.
“Vizuālā māksla ir tik daudzveidīga, ka man ir novēlējums skolotājiem, lai tēmu, tehniku, ideju dažādība ir maksimāla, lai kādās tēmās neiestrēgst uz pārāk ilgu laiku, lai viss mainās dinamiski, tad bērnam būs intereanti,” pedagogus strādāt radoši aicina Ilze Vītola.
