Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” saruna par disleksiju, disgrāfiju un citiem mācīšanās traucējumiem, kas sagādā problēmas bērniem iekļauties skolā un pilnvērtīgi apgūt mācību vielu.
Kas ir mācīšanās traucējumi?
Mācīšanās traucējumi ir specifiskās problēmas, kas skar rakstīšanu, lasīšanu ( valodu), matemātisko domāšanu, tās ir arī ķermeniskas, fiziskas problēmas. “Mēs runājam ne tikai par traucējumiem, bet arī par īslaicīgām grūtībām, kas ir pārejošas, “skaidro Latvijas Universitātes (LU) profesore Sarmīte Tūbele.
“Traucējumi uz mūžu ir specifiskie lasīšanas traucējumi, bet valodas traucējumus logopēdi spēj ievērojami mazināt.”
Ja sakām “specifiski traucējumi”, tad runā par kādu klīnisku diagnozi. Ir skaidri jāapzinās iemesli, kad traucēts noteikts algoritms vai funkcija. Algoritms – bērns nespēj apgūt kādu kodu, piemēram, lasīšanu. “Specifiski” šajā situācijā nozīmē, ka kāds process bērnam ir apgrūtināts. Piemēram, lasīšanā ietilpst vairāki procesi – artikulācija – spēja apgūt, izrunāt skaņu. Fonoloģija – spēja saklausīt, noteikt skaņas vārda sākumā, vidū, beigās. Fonoloģiskie procesi – kad bērns nevar veikt tādas darbības, tas traucē lasītprasmes apguvi, mācīties burtus, skaņas, to apzīmējumus.
Diagnoze “disleksija” Latvijā ir maz diagnosticēta. Tad tas nozīmē, ka ir klīnisks traucējums. Ja runājam komponentu aspektā, tad jāsaprot, kā trenējam bērnu dažādās komponentēs – kā attīstās valoda, kā izrunā skaņas, kā pazīst burtu, tad var runāt par lasīšanu. Ja kādā no šīm komponentēm ir problēmas, tad konkrēto iemaņu trenē. Bērnam jāsaņem atbalsts, ja nav rezultātu ar visu atbalstu, tad var sākt domāt, ka ir kādi traucējumi.
“Jau trīsgadniekam var ievērot dažādus traucējumus, kas norāda uz riskiem. Piemēram, trīsgadnieka vārdu krājumā ir 10 vārdi, vairāk neveido, tātad valodas attīstība kavējas, jāsaprot, kāpēc? Vai, piemēram, bērns runā, bet jauc un kropļo skaņas, runa apkārtējiem ir nesaprotama, “ ar piemēriem situāciju skaidro audiologopēde Andra Vabale.
Kas to pamana un diagnosticē?
Līdz pieciem gadiem bērni ir ģimenes ārstu uzraudzībā, tas ir primārais cilvēks, kam grūtības valodā vajadzētu ieraudzīt.
Bieži vecākiem ir cits viedoklis nekā speciālistam – bērns ir mazs, vēl ir daudz laika, draudzenei arī bija gadījums, ka bērns ilgi nerunāja, tad sāka runāt... Tā ir nepareiza rīcība.
Kad problēma ir identificēta, nepieciešams plāns, kā tikt galā ar grūtībām. Problēmu var pamanīt arī citi cilvēki, piemēram, bērnudārza audzinātājs, bet tālākas darbības iniciatori vienmēr ir vecāki.
Ir svarīgi agrīna burtu apguve, fonēmu segmentēšana, nevārdu lasīšana, zilbiskās lasīšanas process. Ja vecāki saskata problēmas, tad ir nepieciešama agrīnās lasītprasmes komponentes diagnosticēšana un mērīšana attiecībā pret vecuma normatīvu. To var diagnosticēt psihologi, speciāli apmācīti logopēdi, tagad arī speciāli tiek apmācīti skolotāji.
Tad nosaka intensīvo atbalstu un vēro progresu. Lasīšanas traucējumus strikti var noteikt apmēram otrajā klasē.
Bērns, kuram nav specifiski valodas traucējumi, ir labs intelekts, bieži nenonāk logopēdu redzeslokā, to nosaka tikai skolā. Skolā jāizstrādā specifisks plāns funkcionālā treniņā.
Bērniem ar specifiskiem traucējumiem jātrenējas daudz vairāk nekā citiem bērniem.
Daudzās skolās veiksmīgi darbojas atbalsta komanda un pasākumi bērniem ar mācību traucējumiem. Sarmīte Tūbele uzsver: “Vecāku atbalsts ir ļoti nozīmīgs. Vecāki var ar bērniem strādāt rotaļājoties.”
Speciālisti uzskata, ka Latvijā nav pietiekami domāts par tehnoloģiju izmantošanu skolās bērniem ar mācīšanās traucējumiem.
