Līga Krastiņa-Damianaki: Bērns man maizi prasa latviski, vīram grieķiski

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Kā izvēlēties ģimenes valodu daudzvalodīgā ģimenē? Kuru valodu lietot ikdienā? Tas tiešām nav viegli - ģimenē runāt dažādās valodās. Lsm.lv uzrunāja Līgu Krastiņu-Damianaki no Vācijas, viņu ģimenē ikdienā skan pat četras valodas. Visi tiek galā lieliski.

Ir aizvadīts lielākais diasporas latviešu skolu gada pasākums - Latviešu valodas aģentūras organizētie profesionālās pilnveides kursi, kopā pulcējot skolotājus un izglītības darbiniekus no 15 valstīm. Plašajā pasaulē dzīvojošie tautieši dažādi izturas pret valodas mācīšanu ģimenē. Iepazīstieties ar Līgas pieredzi!

Līga Krastiņa-Damianaki kopā ar vīru Stelio audzina trīs bērnus - Elizabeti Annu, Lilianu Efterpi un Aleksandru Emanuelu (ievērojiet, katram bērnam ir divi vārdi – nākuši no grieķu un latviešu ģimenēm). Līga ar bērniem runā latviski, vīrs grieķiski, Līga ar vīru sarunājas angliski, bērni skolā mācās vāciski. Izklausās sarežģīti. Līga saka, ka grūtības ir īslaicīgas, vajag pacietību, kamēr bērni apgūst valodas, bet citādi viņa bērnu audzināšanu iedomāties nevar. Līga ir latviete, tātad bērniem no viņas jāsaņem latviska audzināšana, tāpat kā vīrs bērnus audzina grieķiskās zinībās.

“Es esmu dzimusi un studējusi Latvijā, tad pieteicos uz Eiropas institūciju konkursiem. Es  tur  esmu 12 gadus. Mans vīrs ir grieķis, iepazināmies Grieķijā. Dzīvojam Vācijā uz Luksemburgas robežas (Līga strādā Luksemburgā). Šī situācija dod to, ka  grieķiskais, vāciskais, latviskais, luksemburdziskais ir mūsu nacionālie aspekti. Bērni mācās vācu klasēs, draudzējas ar vācu bērniem.

Maniem bērniem no mazotnes ir tāda domāšana, ka paši var izvēlēties. Ir dota iespēja izvēlēties, es nedrīkstu dot pavēles. Manā laikā skolā nebija īpašas izvēles – viens uzdevums, visi dara. Te (bērnu skolā) uzdevums ir viens, bet var izvēlēties veidu, kā to darīt, tas ir pozitīvi.

Es vienmēr esmu augusi brīvībā, vecāki ļāva izvēlēties, mamma man neko īpaši nemeklēja, es pati gāju uz saviem mērķiem. Esmu tā audzināta (neskatoties uz padomju laiku), tāpēc

es nekad nepierakstīšu bērnu uz pulciņu, ja ar bērnu nebūšu runājusi. Ar bērniem mēs vispirms runājam, tad viņi izdara izvēli. Dažreiz runāju ilgi, bet neuzspiežu.

Vīrs ar bērniem runā tikai grieķiski, es latviski. Vienmēr. Jā, pie pusdienu  galda bērns man jautā latviski, lai padodu maizi, vīram grieķiski. Mēs visi esam apmierināti. Nebūtu labi, ja izvēlētos tikai latviešu vai tikai grieķu valodu. Tāpat neredzu, kāpēc mums būtu jāizvēlas kāda trešā valoda par ģimenes valodu, piemēram, angļu. Mums ar vīru nebija iepriekšējas vienošanās, kādā valodā sarunāsimies ar bērniem, bet mēs uzskatām, ka katrs no mums vislabāk ar saviem bērniem runā savā valodā. Tā ir liela vērtība, ka runā abās valodās. Bērni skolā runā franciski un vāciski, tas ir ieguvums.

Mēs ļoti izkopjam latviskās tradīcijas, vīrs mani tajā atbalsta, viņu tas arī ļoti interesē, savukārt man ir interesanti izzināt grieķiskās tradīcijas.

Abas meitas iet grieķu un latviešu skoliņās. Mēs kopā ejam uz dažādiem latviešu un grieķu tradīciju pasākumiem, ģimenē atbalstām abu tautu tradīcijas, tas ir lieliski abām kultūrām.

Šajā situācijā atslēgvārds ir “brīvība”. Mana brīvības izjūta un brīvais gars tika audzināts ģimenē. Pat mācoties padomiskajā skolā, kur bija aizliegumi, brīvība netika ierobežota, vecāki man uzticējās. Arī Grieķijā demokrātija ir svarīga, vīrs tā ir audzināts, tāpēc mums ar vīru neizveidojas konflikta situācijas bērnu audzināšanas jautājumos.

Mums katram ir sava pieredze, ko vēlamies nodot saviem bērniem, bet mēs viens otram neuzspiežam savējo.

Protams, viegli ir paņemt vienu valodu, tā ir vieglāk un ātrāk. Mums arī bērnudārzā saka, lai izvēlamies vienu valodu dēlam. Nē, mēs runāsim abās! Tas ir tikai laika jautājums, kad valoda tiks apgūta. Trīs valodas vienlaicīgi ir vērtība bērna dzīvei un mentāli palīdz bērnam attīstīties.”

Valoda un tradīcijas diasporas izglītības darbinieku tikšanās laikā bija centrālie jautājumi. Daudzi, aizbraucot no Latvijas, jaunajā mītnes zemē cenšas pēc iespējas ātrāk integrēties, iemācīties mītnes zemes valodu un pat ģimenē nerunā latviski. Daudzi no uzrunātajiem stāsta, ka, dzīvojot jauktā ģimenē, mācīt bērnam abas vecāku valodas ir ļoti sarežģīti, bieži bērni kategoriski atsakās runāt latviski, izvēloties valodu, kurā runā skolā ar draugiem. Vecākiem bieži pietrūkst apņēmības ar bērnu runāt latviski, jaunā valoda sāk dominēt.

Līga nenoliedz, ka daudzvalodības uzturēšana ģimenē prasa neatlaidību un zināmu piepūli, bet šīs grūtības ir īslaicīgas.

“Mūsu audzināšana balstās uz kooperēšanās stratēģiju. Vecāki un bērni kooperējas, tāpēc divas kultūras var labi sadzīvot, neviens netiek pazemināts un pārņemts, abas tradīcijas tiek stiprinātas kopā, mēs arī meklējam un atrodam līdzīgo abās kultūrās”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti