Ģimenes ikdiena rit Rīgā. Ieva ir speciālā pedagoģe un metodiķe bērnudārzā bērniem ar īpašām vajadzībām.
“Darbs nav viegls, tas nav kuram katram pedagogam. Ir savs gandarījums, kurš varbūt ir ilgāk jāgaida,” atzīst Ieva.
Kinologa Ivara ikdiena ir saistīta ar suņu apmācību, viņš atzīst, ka lielākais gandarījums darbā ir sastapt pēc pāris gadiem savus klientus parkā un redzēt, ka viss ir kārtībā.
Bet ģimenes kopīgie vaļasprieki ir saistīti ar došanos ārpus pilsētas – pastaigas dabā, ģeokešings (slēpņošana), pastaigas dabā ar velosipēdiem.
“Visa dzīve rit pilsētā un nav lauku, kur aizbraukt. Darām, ko varam, lai visu laiku nebūtu mūros,” atzīst Ieva.
Ģeokešings jeb kastīšu meklēšana, kā to dēvē sešgadnieks Harijs, par ģimenes vaļasprieku kļuvis nejauši.
“Kad sākām, Harijam bija kādi trīs gadi, lai viņam būtu to interesanti darīt, teicām, ka iesim meklēt kastītes. Tā to arī sauc par kastīšu meklēšanu.
Harijs ir jau “profesionāls meklētājs”, ir neatlaidīgs. Galvenais aizvest viņu vietā, kur ir slēpnis. Ir visneatlaidīgākais, kad jau mamma atmet ar roku un saka, ka laikam šeit neatradīsim
un būs jānāk vēlreiz. Viņam gribas sameklēt,” atklāj Ieva.
Protams, Harijs arī ir tas, kurš visbiežāk atrod kastītes.
“Aizsākās ar to, ka mums šausmīgi riebjas pilsētas un iet skatīties pilsētas. Tas likās garlaicīgi,” atminas Ivars. “Man patīk meži, daba. Problēma, uz kurieni braukt. Kad zini, ka ir kaut kas jāmeklē, tad aizbrauks, meklēs un uzzinās, kas tur interesants. Ģeokešinga lielākais pluss, ka vari daudzas jaunas vietas atklāt, pat nezināju, ka tādas jāmeklē.”
Un, lai arī Lielpēteri stāsta, ka viņiem nepatīk vienkārši aplūkot pilsētas, Ieva kā vienu no interesantākajiem piedzīvojumiem min Tukuma iepazīšanu jeb slēpšņošanu šajā pilsētā.
“Staigājām par mežu, aizbraucām arī uz pilsētu.
Tāpat būtu nolikuši mašīnu, pa vienu ielu pagājuši. Bet bija slēpņi, bija uzdevumi, piemēram, jāsaskaita, cik durvis var redzēt no konkrētā punkta, kur stāv. Vēl citi. Tas bija brīnišķīgs veids, kā apskatījām Tukumu.
Tiešām Tukums ir skaista pilsēta,” stāsta Ieva.
Reizēm Lielpēteri vienkārši izvēlas kādu pastaigu taku, kur doties, tomēr arī palūko, vai tur nav iespējams slēpņot. Tāpat obligāta lieta šādos pārgājienos ir pikniks dabā.
Nekādus īpašos maršrutus viņi neplāno, vispirms ir jāsprot, kad varēs tikt ārā no pilsētas, un tikai tad domā – uz kurieni doties. Ivars ir pārliecināts, ka plānošana nav īpaši vajadzīga. Svarīgi, lai visi gājēji būtu piemēroti apģērbušies un līdzi būtu ēdiens.
“Aizbrauc, apskaties, ja garlaicīgi, gan jau pēc 20 minūšu brauciena būs kaut kas interesants. Brīvi vajag pieiet,” bilst Ivars.
Šovasar gan ģimene devusies plānotā braucienā uz Latgali. Bet plānots bijis viens, izvērties citādi.
“Kad ir bērni, tūrismā jācenšas pieskaņoties viņu režīmam, nevis bērni jāpieskaņo pieaugušajiem.
Jārēķinās ar mazā cilvēka vajadzībām, kurš vēl nav tik elastīgs pārmaiņām kā pieaugušais,” uzskata Ieva.
Mazais brālis Emīls kopīgos pārgājienos piedalās kopš apmēram 3 mēnešu vecuma. Viņš bijis iesiets slingā vai sēdējis ergosomā un visas takas, un tad visi ceļi ir mūsējie – tā Ieva. Viņa uzliela mazo puiku, kurš ir brašs gājējs, neskatoties uz to, ka viņam vēl nav pilnu divu gadu.
Ivara lielais sapnis ir kalni. “Patīk un viss,” viņš saka. Ieva piebilst, ka pārgājienā kalnos dosies, kad arī Emīls paaugsies un abi puikas būs kārtīgi staigātāji.
