Lieliskas grāmatas jūsu bērniem. Iesaka Baltvilka balvas žūrija

No plašā jaunāko bērnu grāmatu klāsta starptautiskās Baltvilka balvas žūrijas eksperti šogad kā labākos izraudzījušies 12 latviešu autoru darbus un trīs tulkojumus.

 

Lasiet, pētiet ilustrācijas, vērtējiet un pārrunājiet! Aprakstos izcelti to rakstnieku, mākslinieku un tulkotāju vārdi, kas nominēti 2017. gada Baltvilka balvai.

Par starptautiskā laureāta godu šoreiz sacentās trīs grāmatas, un žūrijas lēmums šajā nominācijā jau paziņots: uzvarējis vācu rakstnieces Anetes Mīrsvas (Anette Mierswa) stāsts “Samsona ceļojums” (Jāņa Rozes apgāds, 2016) Ingas Karlsbergas tulkojumā. Rakstnieces siltākā vēlēšanās, kā atzīst viņa pati, ir aizkustināt bērnu sirdis un  nodot tālāk to, kas, viņasprāt, dzīvē ir svarīgs. Stāstā par zēna un suņa ciešo draudzību, kas palīdz pārciest sāpīgus zaudējumus un pieņemt dzīves negrozāmo ritējumu, viņai tas noteikti izdevies. Vācijā šī grāmata iznāca 2011. gadā un 2012. gadā saņēma Šveices literāro balvu "Prix Chronos". Latviešu izdevumam tapušas jaunas ilustrācijas, kuru autors ir mākslinieks Mārtiņš Zutis. Ar rakstnieci un tulkotāju varēs satikties starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos Gaismas pils korē (11. stāvā) 24. jūlijā plkst.11.30.

Līdzās Anetes Mīrsvas grāmatai žūrijas atzinību izpelnījās vēl divi izcili tulkojumi.

Izcilā zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) grāmatu “Proti svilpot, Juhanna?” (Liels un mazs, 2016) tulkojusi Inga Grezmane. Grāmata stāsta par lieliskām lietām, ko puikas var darīt kopā ar vecu vīru, pat ja tas nemaz nav īstais vectēvs, bet satikts aprūpes namā: var  taisīt pūķi, skūt bārdu, slepus kāpt kaimiņa ķiršu kokā, svinēt dzimšanas dienu parkā, iemācīties svilpot… Tikai šīm sirsnīgajām attiecībām diemžēl ir atvēlēts maz laika... Arī grāmata nav bieza, bet tajā ir neticami daudz spēcīgu emociju un vielas pārdomām.

Igauņu rakstnieka Anti Sāra (Anti Saar) grāmatu “Tā iet mūsu lietas” (Liels un mazs, 2017) latviskojusi tulkotāja Maima Grīnberga. Šī dinamiskā, humoristiskā un bērniem labi saprotamā grāmata stāsta par ģimeni. Stāstītājs ir mazs zēns, tādēļ skatījumā savienojas gan bērna naivums un egocentrisms, gan iejūtība un mīlestība pret savējiem. Stāsts ir vienlaikus ļoti reāls un fantāzijas caurausts, zēns mēģina saprast un interpretēt notiekošo, atrast īstos vārdus, viņš stāstot arī pēta, kā darbojas valoda un kā to lietot, lai izteiktu savas domas.

Pārējos Baltvilka balvas laureātus — rakstniecībā un grāmatu mākslā, kā arī VAS “Latvijas Valsts meži” balvas par debiju “Jaunaudze” ieguvēju — žūrija paziņos 24. jūlija vakarā. Šogad kopā nominēti 11 rakstnieki un mākslinieki.

Jura Zvirgzdiņa stāsts “Tobiass, Čārlijs un neredzamais spoks” (Pētergailis, 2017), ko ilustrējusi Elīna Brasliņa, ir vienlīdz meistarīgi uzrakstīts un vizualizēts. Baltvilka balvai nominēts gan rakstnieks, gan māksliniece. Viss sākas ar to, ka rotaļu lāči Tobiass un Čārlijs iekāro un dabū sev jaunu mājdzīvnieku – spoku, kurš drīz vien izrādās kaut kas pavisam cits, turklāt ir daudz lielāks, smagāks, mīļāks, lādzīgāks un noderīgāks nekā parasts spoks. Notikums dzen notikumu, vienā elpas vilcienā izlasāmais stāsts ir asprātīgu joku, spilgtu raksturu un aktīvas darbības pilns. Bet galvenais - no šīs grāmatas kā no kamīna silti strāvo cilvēkmīlestība un dzīvesgudrība, kā, piemēram, atgadījumā ar nozieguma vietā pieķertajiem bandītiem, kurus spoks ierosina nevis pārmācīt un sodīt, kā mums varbūt labpatiktu, bet pabarot un iekārtot darbā.

Toma Kalninska “Zaķa Garauša laimes zeme” (Zvaigzne ABC, 2017) ir viena no interesantajām debijām, kas var iegūt balvu “Jaunaudze”. “Vai tad manis paša dzīve var paiet man garām?” prāto zaķis ar “neparasto” vārdu Garausis. Galvenā varoņa tēlā ir gan dendija, gan īsteni latviska saimniekdēla iezīmes, viņa un citu grāmatas tēlu prototipus nebūtu grūti sameklēt mūsu dzīves telpā. Bērna prātam pielāgota senā, tomēr arvien aktuālā atziņa: ja dzīvē lāgā neiet, nevajag mest uzreiz plinti krūmos, braukt prom. Labāk aiziet uz bibliotēku un palasīt - varbūt Brigaderes “Sprīdīti”, varbūt kādas saimnieciskas grāmatas par būvniecību vai kulināriju, vai vēl ko citu - kas nu katru iedvesmo dzīvošanai šeit un tagad. Autors, domājot tieši par bilžu grāmatas žanru, savu vēstījumu par to, ka viss ir pašu rokās, izstāstījis atraisītos, detalizētos atsevišķu situāciju atveidos, bet raksturiem ļāvis izpausties tieši zīmējumos.

Bilžu grāmata “Es tiešām gribu sunīti” (Liels un mazs, 2016) no sērijas BIKIBUKS ir mākslinieces Dārtas Stafeckas debija bērnu grāmatniecībā. Ilmāra Šlāpina dzejoli māksliniece ir vizualizējusi, savienojot tekstu un tekstiliju, rakstu un izrakstīšanu. Dārta Stafecka atradusi pārsteidzošu, oriģinālu ilustrācijas tehniku – izšuvumu ar diegu un adatu, kas ne vien ļauj radīt izteiksmīgus tēlus un ainas siltā kolorītā, bet arī lieliski sader ar tekstu. Attēls pastiprina, padara gandrīz taustāmu dzejolī gruzdošo nepiepildāmās vēlmes un ilgošanās sajūtu.

“Baltais lācis. Pasaku pavārgrāmata bērniem” (Liels un mazs, 2017) - mākslinieces Māras Viškas ideja iedvesmojusi rakstnieku un pavāru. Tā iedvesmo arī lasītāju! Šī pasaku pavārgrāmata, kuras stāstu sacerējis Uldis Daugaviņš, ir īpaši piemērota bērniem, kuri negrib ēst daudzveidīgi un veselīgi. Skatoties Māras Viškas skaistajos, košajos, dzidrajos zīmējumos, kuri netieši ataino leduslāča vēderpriekus, tiek veicināta vēlme pašiem izmēģināt Mārtiņa Sirmā interesanti izstāstītās receptes. Atšķirībā no parastām pavārgrāmatām, attēls šeit nerāda, kā ēdienam būtu jāizskatās, bet tikai rosina un ļauj brīvu vaļu bērna iztēlei. Brīžam māksliniece ir jokojusies un zīmējusi, kā ēdiens “izklausās”, bet noteikti neizskatīsies.

“Kaiju karalienes noslēpums“ (Liels un mazs, 2017) ir grāmata, kurā stāstam un attēlam ir vienlīdz liela nozīme. Autoru R. B., kas debitē bērnu literatūrā, pazīstam arī kā mākslinieci Rūtu Briedi, un šo lakonisko, labsirdīgi humoristisko stāstu viņa gan uzrakstījusi, gan uzzīmējusi. Pasaka ļauj ar smaidu palūkoties no malas uz sevi un ikdienas ķildām ar apkārtējiem: varbūt katrā kašķīgā kaimiņienē slēpjas kaiju karaliene! Vienkāršais, tīrais tušas zīmējums un gaumīgi atturīgā krāsu izvēle piestāv grāmatas skaidrajai valodai, plaukstā viegli satveramais grāmatas formāts ir gandrīz magnētiski pievilcīgs. Grāmata izvirzīta visām trim balvas nominācijām.

Sanitas Reinsones grāmata “Kus mul patarei! Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju” (Liels un mazs, 2017) ir vēstījums par Leļļu zemes Igaunijas vēsturi, valodu un tradīcijām. Notikumi iegrozās tā, ka visi tās iemītnieki dodas uz Latviju. Ar folkloras pētnieces talantu un bagātīgu izdomu autorei izdevies radīt ticamu un īstu pasaku pasaules modeli. Izlasījis grāmatu, lasītājs ar jau iemīļotajiem varoņiem var izgudrot arī savus stāstus - grāmata līdzinās spēles aizmetnim, kurā autors nepasaka visu priekšā, bet ļauj lasītājam pakāpeniski izsekot konfliktu cēloņiem un risinājumiem. Fantāzijas un zināšanu līdzsvars šajā grāmatā neļauj bērniem pieņemt vecus aizspriedumus un māca novērtēt labas kaimiņu attiecības. Ilustrējot grāmatu, veselu leļļu galeriju izveidojusi māksliniece Ieva Jurjāne.

Māra Runguļa garstāsts “Pastaiga mirušo pilsētā. Pārupes spoku stāsti” (Liels un mazs, 2016) ir aizraujoša lasāmviela, ko satraucoši ilustrējis mākslinieks Kristians Brekte. Tā ir arī plaša spektra mūsdienu folkloras sižetu apkopojums, kas atgriež apritē spoku stāstu stāstīšanas tradīciju. Pateicoties veiksmīgi izvēlētajai stāstīšanas formai un Pārupē (iespējams, par iedvesmas vietu rakstniekam kalpojusi Pārogre) lokalizētajiem notikumiem, grāmatai piemīt reālistiska ticamība, kas ļauj lasītājam gan pa īstam nobīties, gan izsmieties, gan veselīgi paraudzīties uz savām attiecībām ar bailēm. Daudzveidīgās pieredzes un stāstījuma formas ir apvienotas stilistiski vienotā literārā darbā un apgaismojošā līdzpārdzīvojumā.

Ulda Ausekļa klasiski liriskais dzejoļu krājums “Kaķēns margrietiņās” (Lauku Avīze, 2016) ir vienlaikus gan mūsdienīgs un inovatīvs, gan uzticīgs spēcīgām pamatvērtībām. Brīvs valodas skanējums, bagāta leksika, dzejoļos ietverta rotaļīgi izglītojoša informācija par dzīvo dabu, Latvijas vietvārdiem u.c. Ausekļa dzejas pār malām plūstošā sirsnība un gaišums ar saudzējošu maigumu apvij katru tās lasītāju. Krājuma īpašā pievienotā vērtība ir dažādu latviešu dzejā retāk satopamu dzejas formu izmantojums, kas attīsta lasītāju priekšstatus par literatūru.

Ne tikai par ilustrācijām Jura Zvirgzdiņa grāmatai "Tobiass, Čārlijs un neredzamais spoks", bet arī par ilustrācijām Luīzes Pastores grāmatām “Operācija maska” un “Pēdējais ķēniņš” (Neputns, 2017) balvai grāmatu mākslā nominēta māksliniece Elīna Brasliņa. Brasliņas erudīcija mākslas vēsturē un prasme trāpīgi atveidot dažādos stilus un laikmetus asprātīgi un informatīvi papildina “Mākslas detektīvu” sērijas tekstus, veidojot pilnīgu un ticamu laikmeta atspoguļojumu. Šoreiz mazie mūsdienu varoņi nokļūst padomju gados, kur “atmasko” mākslinieku Miervaldi Poli, un ierodas Rīgas baskājainā mākslinieka Voldemāra Irbes, saukta par Irbīti, pasaulē. Elīnas Brasliņas spuraino, spītīgo un komisko personāžu pulkā ir tikpat daudz dažādu raksturu nianšu un nozīmju slāņu, kā dzīvē, bet dinamisks līdzsvars starp tekstu un ilustrācijām paspilgtina piedzīvojumu stāstu intrigu.

Anita Kreituse ilustrējusi japāņu pasaku grāmatā “Puika, kas zīmēja kaķus” (Jāņa Rozes apgāds, 2017). Šīs apjomīgās, noskaņām bagātās ilustrācijas romantiski attēlo Tālo Austrumu misticismu, tās ir estētiski izsmalcinātas un mierpilnas ilustrācijas. Ilustrācijas ir būtiska daļa minimālistiski ieskicētajā pasakas stāstā par mākslinieka aicinājumu. Tās uzbur krāšņas ainas daudznozīmīgajās klusuma pauzēs, ļaujot līdzīgi darboties arī pasakas lasītāja iztēlei un paverot jaunu perspektīvu attiecībās starp pateikto un nojausto. Bērniem šī grāmata ir neaizmirstama iepazīšanās ar svešo, bagāto kultūru, kas tomēr sasaucas ar latviešu vērtību sistēmu.

Arī Kristiāna Brektes darbs sērijā BIKIBUKS - ilustrācijas Friča Bārdas dzejolim “Vakars” (Liels un mazs, 2017), tāpat kā ilustrācijas Māra Runguļa “Pastaigai Mirušo pilsētā”, pierāda, ka provokatīva laikmetīgā māksla var būt piemērota bērnu grāmatām. Viņa darbus raksturo bagātīga fantāzija, kvalitatīvs estētisks izpildījums, humors, pašironija un mākslas robežu pārbaudīšana. Radot pārspīlētus, līdz komismam dramatiskus un šaušalīgus zemapziņas tēlus, mākslinieks dod iespēju bērniem paraudzīties uz saviem baiļu objektiem no racionāla un pašpietiekama skatu punkta. Brektes ilustrācijas ir drosmīgs viedoklis diskusijā par to, kā bērniem paskaidrot realitāti, kurā ietilpst arī nezināmais, nevēlamais un neviennozīmīgais.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt