Stāstot par savu ģimenes dzīvi un laiku, ko abi ar vīru kopā vai atsevišķi velta bērniem, Laura atklāj, ka lielākais izaicinājums ir atrast laiku pašiem sev.
Taču savā ziņā var teikt, ka Laurai un Edijam bijis daudz laika izbaudīt divvientulību pirms bērnu piedzimšanas, jo savus dvīņus viņi gaidījuši astoņus gadus. Pārbaudījumu bijis daudz. Un pēc šī gaidīšanas laika Dievs viņus apbalvoja ar diviem bērniņiem.
Laura atzīst, ka vismaz reizi mēnesī jāmēģina uzticēt kādam bērnus, lai varētu pavadīt kvalitatīvi laiku kopā, kaut vai baudīt klusumu, mieru un sarunāties.
Par saviem bērniem – Luīzi un Patriku – Laura atklāj, ka viņa, uzzinot, ka būs dvīņi, vēlējusies, lai ir viena dzimuma, bet Dievs devis puiku un meiteni, ļoti atšķirīgus bērnus savās izpausmēs, kas brīnišķīgi kopā spēlējas ar lego, atrod savstarpēji kontaktu citādāk, nekā pieaugušie var iedomāties. Protams, arī abi plēšas, bet tas vairāk saistīts ar cīņu par mammas uzmanību, par laiku, ko viņa velta bērniem.
Laura atklāj, ka piecus gadus mērķtiecīgi centās ieņemt bērnu, bet, pievēršoties tikai šim mērķim, cieš attiecības. Bijis daudz pārdomu, kāpēc nevar ieņemt bērnu, varbūt vaina ir pašā, varbūt vīrietis nav manējais. Bet Laurai vienmēr bijusi pārliecība, ka vīrs “būs fantastisks tēvs maniem bērniem, nekad to neesmu apšaubījusi un tagad par 120 procentiem tas apliecinās''.
Daloties savā pieredzes stāstā, Laura atklāj, ka bijis arī smags pārdomu brīdis, varbūt jāšķiras, jo neizdodas piepildīt nākamo dzīves etapu – radīt bērnus. Domas sakārtot un acis uz daudzām lietām, kas likušās pašsaprotamas, palīdzējuši atvērt pirmslaulību kursi Torņakalna baznīcā, ko dzīvesbiedri izvēlējušies nevis pirms precībām, bet tieši šajā krīzes brīdī.
“Ja man jāpaskatās šobrīd uz savām kļūdām, ko darīju nepareizi, ja man bērni būtu pieteikušies sešus, septiņus gadus agrāk, kad gaidīju, manas bērnu mājas – mans ķermenis, bija briesmīgs,
darbā pārslodze un stress, spoguļčūla 12 pirkstu zarnā (..) Tajā brīdī es sapratu, ka nevaru sevi piepildīt kā sieviete, kā mamma un es atdevos darbam, kurš nebija man piemērotākais, lauzu tevi tajā,” atzīst Laura.
No šodienas skatupunkta vērtējot, Laura atzīst, ka viņas ķermenis nemaz nav bijis gatavs uzņemt bērnus. Tad viņa mainījusi sevi un sev pateica: “Laura, tu pēc gada aiziesi dekrētā!” Laura stāsta, ka uzmeklējusi dakteri, kas piedāvāja vispirms savest kārtībā imunitāti. Un tad notika brīnums!
Laura dalās pieredzē, jo uzskata, ka viņas stāsts var palīdzēt sievietēm, kas ir līdzīgā situācijā. Sapratusi kļūdas, ko pati darījusi nepareizi, grib pasargāt citus no tām.
“Veselīgs uzturs, aktīvs dzīvesveids, dari darbu, kas patīk un kuru mīli; to biju atstājusi novārtā savā apmātībā un apsēstībā tikt pie bērniem. Nepratu apstāties un paskatīties, ko pati varu darīt citādi,” atklāj Laura.
Tagad Laura saka: “Mani bērni gaidīja mani, viņi gaidīja mūsu ģimeni, katram bērniņam ir savs liktenis, katrs bērns izvēlas savus vecākus. Katram ir savs stāsts.”
Laura gribētu par savu pieredzi un arī apkopojot citu tādu pāru pieredzi, kas vairākus gadus gaidījuši savu bērniņu, sakārtot grāmatu, kurai jau zina virsrakstu “Astoņi gaidību gadi”. Un noteikti tajā būtu ietverta sadaļa par to, kā līdzcilvēkiem izturēties pret tiem, kas tik ilgi gaida bērniņu.
