Stefānija Štāla ir pašlaik pazīstamākā psihoterapeite Vācijā, un viņas sarakstītās grāmatas nemainīgi saglabājas pārdotāko grāmatu topu priekšgalā. Latviešu lasītājiem viņa ir pazīstama kā autore populārajai grāmatai "Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas", kuru tāpat kā autores jaunāko grāmatu ir izdevis ģimenes psiholoģijas centrs "Līna".
Šajā grāmatā autore turpina attīstīt idejas, ko viņa iesāka grāmatā "Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas", pielāgojot "iekšējā bērna" konceptu, lai skaidrotu problēmas romantiskās attiecībās. Tādējādi grāmata ir paredzēta tiem lasītājiem, kas vēlas izprast, kā viņu bērnības pieredze ir ietekmējusi viņu spēju veidot tuvas attiecības, veidus, kā stiprināt savu pašvērtējumu un rast līdzsvaru starp tuvību un brīvību. Grāmatā ir apkopoti arī daudzi praktiski vingrinājumi, kuri var palīdzēt lasītājam mērķtiecīgi uzlabot savas attiecības un pašvērtējumu. Kā grāmatas ievadā norāda pati autore: "Man rūp, lai laimi mīlestībā jūs ņemtu paši savās rokās, nevis pasīvi gaidītu, ka jūsu partneris kaut kad mainīsies vai ka pie jūsu durvīm klauvēs Īstais vai Īstā. Ar šīs grāmatas palīdzību jūs varat aktīvi doties ceļā pie sava ideālā partnera vai arī atzīt, ka jau sen esat viņu atraduši."
Grāmatu "Ikviens spēj veidot attiecības" jau tagad ir iespējams iegādāties grāmatnīcās, kā arī ģimenes psiholoģijas centrā "Līna". Vairāk informācijas var meklēt centra "Līna" mājaslapā.
Fragments no grāmatas:
Kā vecāki "ieprogrammē" bērnu nākotnes attiecības?
Ja vēlamies izprast sevi un mūsu savstarpējo attiecību musturus, bērnības pieredzei ir milzīga nozīme. Mūsu pirmās mīlestības attiecības ir attiecības ar mūsu vecākiem. Tajās mēs uzzinām, vai esam pietiekami vērtīgi, lai par mums rūpētos, un vai mēs varam ietekmēt savu dzīvi. No vecākiem gūstam eksistenciālu piesaistes un autonomijas pieredzi. Šī pieredze atstāj dziļus nospiedumus mūsu smadzenēs, īpaši mūsu dvēseles dzīvē. Tā ir dziļa kondicionēšana (nosacījuma refleksu attīstīšana), kuru mēs kā neapzinātu, psiholoģisku programmu paņemam līdzi pieaugušo dzīvē. Tas ir saistīts arī ar faktu, ka mūsu smadzeņu attīstības galvenie posmi notiek pirmajos sešos dzīves gados un šajā laikā gūtā pieredze rada neironu savienojumus, kas pēc tam "zīmē" mūsu smadzeņu karti.
Paskaidrošu to ar konkrētu piemēru: Jūlijai jau divus gadus ir attiecības ar Robertu, un tajās viņa bieži jūtas vientuļa. Pēc iemīlēšanās fāzes Roberts arvien vairāk no viņas attālinājās. Viņš daudz strādā un velta viņai maz laika. Pat tad, kad viņi ir kopā, viņš bieži ir nervozs un iekšēji promesošs. Jūlija šajās attiecībās izjūt milzīgas bailes viņu pazaudēt un dara visu, lai noturētu Robertu, ļoti nopūloties viņam patikt. Jūlija savus vecākus atceras ar mīlestību, tomēr viņi bija publiskas personas, tāpēc bieži atstāja viņu auklīšu gādībā. Mazā Jūlija jutās vientuļa un ļoti ilgojās pēc vecākiem. Šī mazā Jūlija joprojām slēpjas pieaugušajā sievietē kā viņas iekšējais bērns. "Iekšējais bērns" ir psiholoģiska metafora, kas apzīmē to mūsu personības daļu, kas atkārtoti un neapzināti krīt atpakaļ vecos, bērnišķīgos musturos. Roberta atturīgā maniere pamodina Jūlijas iekšējo bērnu – viņa jūtas tikpat vientuļa un bezspēcīga kā tad, kad vecāki atkal bija aizceļojuši un viņu atstājuši. Tāpat kā situācijā ar vecākiem, arī tagad Jūlija nevar neko ietekmēt. Roberts spītīgi dara savas lietas. Viņa jau vairākkārt velti ir lūgusies viņam lielāku tuvību un iesaisti. Jūlija attiecībās ar Robertu cīnās par dziļāku piesaisti.
Protams, arī Robertā mājo viņa iekšējais bērns. Māte viņu neprātīgi mīlēja un nespēja palaist vaļā. Mazajam Robertam vienmēr šķita, ka viņš nedrīkst atstāt mammu vienu, īpaši tāpēc, ka tēvs "izcēlās" ar biežu prombūtni. Roberts juta, ka mamma ir vientuļa un nelaimīga, tāpēc neapzināti uzņēmās atbildību par viņu, tomēr bieži jutās vainīgs, ja labprātāk gribēja spēlēties ar draugiem, nevis palikt pie mammas. Roberta iekšējais bērns izveidojās tā, ka viņam ar mīlestību asociējas nebrīve, pienākums un vainas izjūta, tāpēc bieži šķiet, ka smok attiecībās ar Jūliju, līdz ar to viņš meklē glābiņu darbā un citās nodarbēs. Attiecībās ar Jūliju Roberts cīnās par savu brīvību un autonomiju.
Ja Roberts un Jūlija vēlas laimīgas attiecības, viņiem vispirms ir jāmācās izprast savu iekšējo bērnu, apzinoties savas dziļās, neapzinātās bērnības programmas. Jo tikai pēc tam viņi var tās mainīt. Roberts varētu iemācīties būt brīvs cilvēks pat tuvās mīlestības attiecībās, bet Jūlija varētu atvērties un uzlabot savas autonomijas spējas, lai vairs nejustos tik atkarīga no Roberta un tik cieši pie viņa neturētos.
