ĪSUMĀ
- Turcijā dzīvo aptuveni 100 latviešu ģimenes. Lielākoties tās ir sievietes no Latvijas, kas tur ieprecējušās.
- Latviešu skola "Pipariņi" šogad sāks jau 4.sezonu.
- Skolā mācas 10 bērni.
- Skolā bērni gūst priekšstatu par to, kas ir Ziemassvētki, Jāņi, Lieldienas, Mārtiņi.
- Ģimenēs ir atšķirīga izpratne, vai bērniem jāapgūst abas valodas un abas reliģiskās pārliecības.
Stambulas latviešu skolas “Pipariņi” skolotāja Skaidrīte Dzene intervijā LSM.lv stāsta par skolas rašanās vēsturi, kultūras sadursmēm un Turcijā dzīvojošo latviešu motivāciju mācīt savus bērnus latviskās tradīcijās.
Turcijā ir viena no jaunākajām diasporām, cik latviešu tur dzīvo?
Mēs vienmēr minam, dažreiz par daudz uzminam, es teiktu, ka ir 100 ģimenes, visu laiku notiek kustība. Stambulā ir visvairāk cilvēku no Latvijas. Ģimenēs, kurās ir bērni, lielākoties sievietes ir ieprecējušies Turcijā, tāpēc maz vīriešu, galvenokārt sievietes no Latvijas. Iebraukšanas iemesli ir arī studijas. Jā, jauna diaspora. Laikā, kad ir atvērtas robežas, iespējama ceļošana, cilvēki satiekas, dibina ģimenes.
Ja uz Lielbritāniju lielākoties dodas peļņas, labāka darba meklējumos, tad ieceļošana Turcijā galvenokārt saistīta ar ģimeni. Man bija vieglāk atstāt savus darbus un pārcelties uz Turciju, lai atbalstītu vīru.
Ir ģimenes, kuras veidojas, ieprecoties Turcijā, bet pēc laika ģimene aizbrauc uz Latviju dzīvot.
Kā tapa “Pipariņš”?
Skola sāks ceturto sezonu, trīs jau esam veiksmīgi pavadījuši. Kļūstam pieredzējušāki. Sākumā bija lielāks uzrāviens, tāds ar “uh”, bija liela interese - 15 bērni. Skolā mācās bērni no 3 līdz 10 gadiem, tagad ir 10 bērni. Bija viena skolotāja, kura sāka darbu, pielāgojām kopā programmu, stundu skaitu iespējamām nodarbībām, divas reizes mēnesī tiekamies. Lielākais izaicinājums valodas jomā ir dažādās valodas zināšanas, mēs tagad strādājam divos valodu līmeņos.
Pats svarīgākais no latviskā skolas programmā ir gadskārtu ritms. Valodai un tradīcijām pieejam no dzīvesziņas skatpunkta. Mēs dzīvojam musulmaņu valstī, tur citi svētki, akcenti un izpratne par visu. Skolā bērni gūst priekšstatu par to, kas ir Ziemassvētki, Jāņi, Lieldienas, Mārtiņi. Mācību programmā jāieliek cits skatījums uz notikumiem - kas citās valstīs notiek citādi. Bērniem, kuri biežāk brauc uz Latviju, tas nav nekas jauns, jo ģimenēs ir Lieldienas ar olu krāsošanu un Ziemassvētki ar eglīti, bet bērniem, kuri nāk no musulmaņu ģimenēm, kur reliģijai ir ietekmējošā loma, tas ir jaunums. Tad mēs Ziemassvētkus rādām kā ziemas saulgriežus, ne Jēzus dzimšanas svētkus, Lieldienās svinam pavasara mošanos un pavasara saulgriežus, tāpēc arī visi pieejamie mācību materiāli jāpielāgo, ja nepieciešams, jāpārstrādā mūsu situācijai.
Tā ir viena liela atšķirība no Eiropas latviešu skolām. Mums jābūt iecietīgiem un saprotošiem.
Vai latviskās dzīvesziņas jauktajās laulībās tiek pieņemtas un ģimenes atbalsta abu kultūru un valodu apgūšanu?
Ir ģimenes, kuras uzskata, ka nevajag mācīties, jo nav droši vienai sievai ar bērnu doties uz skolu, piemēram, ja ģimenei nav auto; ir ģimenes, kurās nevēlas otru valodu, turpretī citās ģimenēs arī otra puse vēlas valodu mācīties. Ir ģimenes, kuras skolā mācās, bet nepiedalās, piemēram, Lieldienu pasākumos, lai bērnu nemulsinātu, citā ģimenē tieši vīrs māca, lai bērni uzzina gan to, kas ir Ziemassvētki, gan to, kas ir Ramadans.
Turcijā ir milzu patriotisms, un es jūtu, ka mēs nevaram iedot pretī tieši tādu pašu patriotismu no latviskās puses.
Mēs nevaram tādā intensitātē patriotismu pret Latviju iedot.
Vēlme būt kopā ar citiem latviešiem ir svarīgākā motivācija, bet tajā ir nepieciešams arī vīra atbalsts.
Vecākiem jābūt motivētiem, svarīgi, lai bērniem skolā patiktu, tad bērns prasīs vecākiem, lai ved uz skolu, un tas motivēs ģimeni.
Divvalodību ģimenē uzturēt nav viegli, kā ar latviešu valodas saglabāšanu ģimenēs?
Bieži zaudē latviešu valodu, arī skola veidota, redzot, ka bērni zaudējuši valodu. Mamma latviete, bet bērni nezina nevienu vārdu latviski – četros gados zināja kaut ko, bet sešos jau vairs neko.
Bieži ģimenēs izvēlas runāt vienu valodu, uzturēt abas ir grūti, tad māte ar bērnu pārstāj runāt latviski, ir ģimenes, kurās runā ar bērnu latviski un valodu nezaudē. Ja mamma ar tēti runā turciski, tad grūtāk bērnu motivēt bērnam ar mammu runāt latviski.
Bija pat gadījums, kad pēc latviešu skolas bērns, kuram pēc latviska pasākuma bija milzu interese mācīties latviešu valodu, saka mammai, lai maksā sodu, ja ar viņu nerunās latviski.
Mana ģimenē, atbraucot uz Latviju, sākumā mazākie bērni savstarpēji runā turciski, tad pāriet uz latviešu valodu. Piecgadnieks un septiņgadnieks savstarpēji runā turciski spēlējoties, tad pagriežas pret vecāko brāli un runā latviski.
Mums ģimenē ir komunikācija ar latviešiem visu laiku – skolā, mums ir ciemiņi, divus vai pat trīs mēnešus gadā esam Latvijā, tas glābj valodu. Grūtāk, ja nevar pabūt Latvijā. Grūtāk ir strādājošām ģimenēm, kur bērni ir dārziņā,
bet vecākiem jābūt stingrai nostājai konsekventi runāt tikai latviski.
