CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators
„CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators” ir medijpratības pasaka bērniem.
Pasakas autore Solvita Denisa-Liepniece, Marinas Heniņas ilustrācijas.
Grāmata veidota kā izglītojošs un izklaidējošs stāsts bērniem vecumā no 9 līdz 11 gadiem.
Pasaka palīdzēs saprast, kā veidojas informatīvā vide, un mācīties kritiski izvērtēt redzēto vai dzirdēto, tostarp, internetā atrastos apgalvojumus tādās lapās, kas nav uzticami mediji, paturot prātā, ka ne viss ir tāds, kā tas izskatās.
Publicēsim šo pasaku turpinājumos.
Pasaku publicēsim turpinājumos, katrā publikācijā ir pieejama arī pasakas pilna versija; ja esat nepacietīgi un ieinteresēti lasītāji, esam izveidojuši arī medijpratības skaidrojošās vārdnīcas apkopojumu, ko varat izprintēt un izmantot ērtākai teksta izpratnei. (Pilnajā versijā skaidrojumi pieejami katras lapas apakšpusē).
CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators
Eksperta viedoklis
Līdz vakara ziņu izlaidumam vēl bija mazliet laika. Sižeta saturu Vilks nekādi vairs ietekmēt nevarēja. Taču, kad visi sāks runāt par neliešiem zaķiem, būs vajadzīgi eksperti – vēl un vēl. Tie ir ļaudis, kas pārzina kādu tēmu labāk par citiem. Vai arī iedomājas, vai izliekas, ka pārzina labāk.
Vilks saprata: ja viņš uzdosies par universitātes vai kāda īsta institūta speciālistu, ātri tiks atmaskots. Jo nekad nav pētījis zaķus, ja vien neskaita zaķa gaļas pagatavošanas veidus. Viņam nebija neviena zinātniska raksta, un zinātniskajās konferencēs un kongresos viņš nebija uzstājies. Un tad Vilks nolēma izmantot viltību un pats izgudrot kādu labskanīgu titulu.
„Austrumeiropas Zaķzinību centra vecākais pētnieks,” Vilks skaļi stādījās priekšā savam atspulgam spogulī. Pēc tam vēlvienreiz. „Ļoti patīkami, Vilku un zaķu pētniecības institūta direktors,” viņš teica, pastiepis spogulim pretī ķepu.
Kad nosaukums bija izgudrots, Vilks ķērās pie tīmekļa vietnes izveidošanas. Viņš žigli uzrakstīja par pagājušiem nenotikušiem notikumiem un aprakstam pievienoja dažas svešu konferenču fotogrāfijas. Izveidoja fotogaleriju. Un, protams, par galveno ekspertu nosauca sevi. Pēc tam bija jāsacer zinātniskie raksti. Viņš izvēlējās sarežģītus jo sarežģītus vārdus, kuru nozīme pašam nebija īsti skaidra, un ierakstīja tos pa vidu parastiem vārdiem cerībā, ka lasītāji, ja vispār tiks līdz attiecīgajai nodaļai, nolems, ka viņiem te nav ko darīt.
Taču starp sarežģītajiem vārdiem atkārtojās ļoti vienkāršas frāzes, kuras nebija iespējams nepamanīt. Jo vairāk tāpēc, ka tās bija izceltas treknrakstā. „Zaķi uzbrūk vilkiem”, „Plēsoņas zaķi”, „Zaķi prasmīgi slēpj savu īsto seju”, „Vilki atklāj savu sāpi”. Un pēc šiem saprotamajiem vārdiem atkal sekoja vārdu virkne, ko Vilks pats nesaprata: antropoloģiskā hronotopa diskursa naratīvā analīze.
Līdz sižeta atskaņošanai ēterā laika bija atlicis pavisam maz, un Vilks nolēma pat atteikties no vakariņām, ko viņš no laba prāta gandrīz nekad nedarīja. Un tas viss viņa viltīgā plāna nākamā soļa – preses relīzes – vārdā.
Preses relīze
Vilks apjēdza, ka kļūt par „ekspertu” – ar to vien nepietiek, vajag vēl panākt, lai pie tevis vēršas pēc šīs ekspertīzes. Centīgs žurnālists atradīs vietni internetā, kuru izveidojis Vilks, un sapratīs, ka tajā nekā zinātniska nav. Žurnālistam (bet vienīgi slinkam žurnālistam, kādu ir maz, tomēr dažs labs ir) bija jāuzraksta preses relīze. Tā ir tāda kā vēstule, kas domāta žurnālistiem, pareizāk sakot – redaktoriem. Interesantākās un svarīgākās vēstules gandrīz nerediģētā veidā nokļūst ziņu aģentūru lentēs, bet vēlāk aizceļo arī uz citiem medijiem.
Vilks zināja, ka, tiklīdz sižets tiks parādīts ēterā, citu redakciju žurnālisti meklēs kādu, kurš par šo sensāciju varētu pastāstīt vairāk. Un Vilks nolēma sagatavoties šim brīdim un jau uzrakstīt žurnālistu vietā rakstu. Tā pirmajā daļā viņš aprakstīja, kas ziņās ticis stāstīts par šķietami notikušo zaķu uzbrukumu Vilkam (lai gan ziņas vēl nemaz nebija pārraidītas).
Bet otrajā daļā viņš izklāstīja Vilku un zaķu izpētes institūta direktora viedokli, proti, savējo: „Šis nebūt nav pirmais gadījums manā pieredzē. Tas noticis arī agrāk. Kā rāda statistika, pastāv liela varbūtība, ka tieši zaķi ir lielākais drauds vilku populācijai.” Vilks īsti nezināja, ko nozīmē vārds „populācija”. Visdrīzāk tam ir kāds sakars ar popularitāti, nodomāja Vilks. Un populārs viņš gribēja būt. Pat ļoti. Taču vēl vairāk viņš gribēja ēst.
Tiklīdz viņš bija pabeidzis rakstīt preses relīzi, sākās ziņu raidījums. Sensacionālais jaunums par uzbrukumu vilkam tika ielikts pieteikumā, un ar to sākās arī viss ziņu izlaidums. Kā jau Vilks bija plānojis, visu viņa aizkadrā teikto žurnālists pārstāstīja saviem vārdiem. Un tādēļ Vilka vārdi izklausījās vēl pārliecinošāki. Sižetā tika aptaujāti arī zaķi, visparastākie un vienkāršākie zaķi – un visi apgalvoja, ka nekas tamlīdzīgs neesot iespējams.
Taču tālāk – oho-ho! Vilks priecājās. Nostrādāja enciklopēdija! Tālāk žurnālists citēja enciklopēdijas rakstu, to pašu, ko vilks bija uzlabojis pēc sava prāta. Uzreiz pēc sižeta Vilks izsūtīja savu preses relīzi, ierakstījis tajā savu telefona numuru. Jau pēc pusstundas viņa telefons kļuva karsts, un Vilks vai ik dienas kādam sniedza savu eksperta atzinumu.
Turpinājums sekos rīt.
Izprintējiet "Tradicionālo un sociālo mediju skaidrojošo vārdnīcu", tā palīdzēs izprast tekstu:
Šeit pieejama visa grāmata "CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators":
