Lasi kopā ar bērnu! Medijpratības pasaka par Vilku manipulatoru 7. turpinājums

Šī pasaka bērniem palīdzēs labāk saprast mediju pasauli, ļaus izprast ziņu publicēšanas ceļu, mācīs kritiski vērtēt izlasīto, būs iespēja izzināt jaunus vārdus un jēdzienus. Mēs iesakām izmantot iespēju lasīt grāmatu kopā ar bērnu, jo viņam var būt nepieciešami pieaugušo paskaidrojumi.

CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators

 „CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators” ir medijpratības pasaka bērniem.

Pasakas autore Solvita Denisa-Liepniece, Marinas Heniņas ilustrācijas.

Grāmata veidota kā izglītojošs un izklaidējošs stāsts bērniem vecumā no 9 līdz 11 gadiem.

Pasaka palīdzēs saprast, kā veidojas informatīvā vide, un mācīties kritiski izvērtēt redzēto vai dzirdēto, tostarp, internetā atrastos apgalvojumus tādās lapās, kas nav uzticami mediji, paturot prātā, ka ne viss ir tāds, kā tas izskatās.

Publicēsim šo pasaku turpinājumos.

Pasaku publicēsim turpinājumos, katrā publikācijā ir pieejama arī pasakas pilna versija, ja esat nepacietīgi un ieinteresēti lasītāji. Esam izveidojuši arī medijpratības skaidrojošās vārdnīcas apkopojumu, ko varat izprintēt un izmantot ērtākai teksta izpratnei. (Pilnajā versijā skaidrojumi pieejami katras lapas apakšpusē).

CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators

Cenzūra jeb jēru klusēšana

Vilki apvienojās. Viņi ne tikai sāka nēsāt krekliņus ar veģetārisma tēmai veltītiem uzrakstiem un jaukiem attēliem, bet arī pilnībā atteicās no gaļas ēšanas publiskās vietās. Vienīgi mājās, dziļi savos midzeņos viņi turpināja piekopt ierasto dzīvesveidu. Kādā slepenā sanāksmē vilki nolēma apvienot spēkus un apēst visus tos, kuri traucē iekarot pašu ietekmīgāko masu informācijas līdzekli – audiovizuālo saturu. Ne tikai ziņas, bet arī citas programmas.

Ja agrāk piemājas saimniecībai veltītos raidījumus vadīja zaķi, tagad tos nomainīja vilki. Bet gandrīz visus zaķus atlaida no darba. Vēl viņus varēja pa retam redzēt, viņus aicināja uz diskusijām un šoviem. Jā, teju visos šovos tā vai citādi tika skarta vilku tēma. Taču zaķus īsti nelaida pie vārda – tiklīdz viņi mēģināja kaut ko teikt savai aizstāvībai, uzreiz tika apvainoti terorismā pret vilkiem: vienmēr uzradās eksperti un nelaimīgie upuri – vilki. Un visi vienā balsī vainoja zaķus – tāda propaganda. Viņiem tika izdomāta pat jauna iesauka – „asinszaķīši”.

Ja kāds vilks tomēr nenoturējās un apēda kazlēnu vai ruksīti, šis gadījums vienkārši tika noklusēts. Jo, kā jau tika teikts, vilki tiešā un pārnestā nozīmē bija apēduši visus, kuri vēl cik necik pretojās tamlīdzīgai žurnālistikai. Protams, līdz ar vilku ienākšanu ēterā viņiem simpatizējošo cilvēku skaits ievērojami pieauga. Turpretī zaķi aizvien biežāk pazuda. Tikai tagad neviens vairs nemēģināja noskaidrot, kur un kāpēc. Tas turpinātos tik ilgi, līdz visi zaķi būtu apēsti, un tad kārta pienāktu kazlēniem un ruksīšiem.

Zaķi paši lāgā nesaprata, kas notiek. Viņi ticēja tam, ko rāda televīzijā un internetā, sāka kaunēties par savu izcelsmi, bet viens otrs pat sāka ēst vardes un vaboles: pretīgi, negaršīgi, bet ko lai dara, jāpierod – ja jau esi plēsoņa. Vienvārdsakot – Vilka plāns izdevās. Pat lieliski izdevās. Un stāstam šajā vietā varētu likt arī punktu, ja vien nebūtu vēl kāda dzīvnieka – mežakuiļa.

Žurnālistiskā izpēte

 

Ne viens vien zina, ka mežacūkām patīk rakt. Piemēram, zīles zem ozola vai gardas saknes un kartupeļus zemnieka tīrumā. Bet, ja mežakuiļu rīcībā ir internets, viņi turpina rakt – tikai internetā, izpētot datubāzes. Un visu ko atrod! Nē, ne jau ozolzīles, bet gan interesantus faktus, kas palīdz saprast dažus notikumus. Mamma jau bērnībā Mežakuilītim bija mācījusi, ka svešiniekiem uzticēties nevajag. Un arī labi apdomāt, pirms uzticēties paziņām. Mežakuilis izauga un kļuva par žurnālistu. Vairāk par visu viņam patika pārbaudīt faktus vai to, ko mēģināja uzdot par faktiem. Gadījums ar vilkiem un zaķiem viņam šķita interesants un, pirms publicēt ziņu par zaķiem, viņš, kā jau ierasts, nolēma pārbaudīt faktus.

Mežakuilis ievēroja, ka informācija par pazudušajiem zaķiem acumirklī tika dzēsta no komentāriem, kas parādījās pie galveno portālu jaunākajām ziņām, publiskajā telpā nebija citu apstiprinājumu zaķu pazušanai. Mežakuilis uz komentāriem vienmēr raudzījās ar lielu piesardzību. Vilku aizstāvju komentāri bija aizdomīgi līdzīgi – itin kā šo stāstu kāds diendienā kopētu. Un Mežakuilis apņēmās noskaidrot, kas aiz tā visa slēpjas, no kurienes aug ragi un kam tie pieder. Pēdas nācās dzīt diezgan ilgi: viņš mēģināja atrast lieciniekus un liecinieku lieciniekus. Soli pa solim Mežakuilis meklēja nagu, ilkņu un ūsu nospiedumus un tikai pamazām aptvēra, ka nonācis uz pēdām pašam Vilkam. Mežakuilim pat izdevās uziet midzeni, kur dzīvnieki dienu un nakti rakstīja komentārus vilku aizstāvībai un sacerēja pret zaķiem vērstus stāstus.

Kad Mežakuilim vairs nebija nekādu šaubu un viņa apkopotos faktus bija pārbaudījis ne tikai viņš pats, bet arī redaktors – žurnālists, ar kuru kopā viņš strādāja, – pētījums tika publicēts. Meža iemītniekiem bija grūti noticēt šim sarežģītajam un saputrotajam stāstam, turklāt tas nozīmētu, ka Vilks viņus visus apmuļķojis. Arī Vilks pamanīja publikācijas presē un sākumā nolēma Mežakuili apēst. 

Pēc tam pārdomāja un rīkojās citādi, liekot lietā ne pārāk atjautīgu, taču ļoti iedarbīgu metodi – Mežakuiļa nomelnošanu. Vairākas nedēļas pēc kārtas meža ziņās, nenorādot informācijas avotu, tika stāstīts, ka zaķi uzpirkuši Mežakuili, lai tas apmelotu Vilku. Un pat parādīja maisus ar ozolzīlēm un kartupeļiem, ar kuriem viņš it kā uzpirkts. Pašam Mežakuilim neviens nepajautāja, vai tādu maisu un ozolzīles viņš vispār savām acīm redzējis. Vilki Mežakuili neapēda, tomēr dzīvot mežā viņš vairs neuzdrošinājās.

Un te stāsts atkal varētu beigties – vilki netraucēti apēstu visus zaķus, pārietu pie kazlēniem un beigtu ar Mežakuilīti. Tomēr Mežakuilītis netaisījās padoties. Arī meža zvēri sāka šaubīties par dažu faktu patiesumu: gan par Vilku, gan zaķiem un pašu Mežakuili. Mežakuilītis nolēma, ka galvenais, ko viņš var izdarīt – iemācīt dzīvniekiem pašiem pārbaudīt publicēto, proti, kritiski novērtēt faktus, pārbaudīt informācijas avotus, domāt par to, kādas emocijas izsauc tas vai cits stāsts vai vienkārši attēls. Viņš par šo tēmu sāka rakstīt grāmatas un īsākus stāstus, uzstājās ar lekcijām un pat ierakstīja videolekcijas par viltus ziņām, ko ikviens viegli varēja pārbaudīt. Pat mazulis. Kaut arī ne uzreiz, bet meža zvēri iemācījās pārbaudīt informāciju, pirms noticēt un ar to dalīties sociālajos medijos vai mājas viesībās.

Šis stāsts varētu beigties šajā vietā, taču ļaunie spēki nepadevās. Ritēja laiks un Mežakuilim (kurš gan to varēja iedomāties!) nācās ķerties pie pašu vilku glābšanas. Taču tas jau ir pavisam cits stāsts.

 

Izprintējiet "Tradicionālo un sociālo mediju skaidrojošo vārdnīcu", tā palīdzēs izprast tekstu:

Dokumenti

Tradicionālo un sociālo mediju skaidrojošā vārdnīca

Lejuplādēt

16.65 KB

 

 

 

 

Šeit pieejama visa grāmata "CAPS UN CIET jeb Vilks manipulators":

 

Dokumenti

Caps un ciet

Lejuplādēt

87.2 MB

 

 

 

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti